1. turpinājums. Sākums 12. jūlija “Staburagā”. Alkoholiķiem, spēlmaņiem — nekā. Viens no iemesliem, kad testators liedz savu mantu neatraidāmajam mantiniekam, ja kāds no neatraidāmajiem mantiniekiem dzīvo izšķērdīgi vai netikumīgi.
1. turpinājums. Sākums 12. jūlija “Staburagā”.
Alkoholiķiem, spēlmaņiem — nekā
Viens no iemesliem, kad testators liedz savu mantu neatraidāmajam mantiniekam, ja kāds no neatraidāmajiem mantiniekiem dzīvo izšķērdīgi vai netikumīgi. Piemēram, mīl azartspēles, pārmērīgi lieto alkoholu un visus savus ienākumus mēdz tērēt tieši šīm nodarbēm. Tādā gadījumā testators ir tiesīgs savu mantu novēlēt, piemēram, kaimiņam, ja vien nav citu neatraidāmo mantinieku.
Nav pietiekams iemesls
Vēl mēdz būt gadījumi, kad neatraidāmie mantinieki, īpaši bērni, nerūpējas par testatoru. Tad testators bērnus var izslēgt no neatraidāmo mantinieku skaita, un līdz ar to viņiem būs atņemtas mantojuma tiesības.
Taču praksē situācijas mēdz būt visdažādākās. Piemēram, testators uzraksta savas mantas novēlējumu kādai personai, nenovēlot to dēlam, un kā pamatojumu ieraksta šādu formulējumu: “Mans dēls nav labojis manu traktoru un nav gādājis tam detaļas.” Es saprotu testatora sarūgtinājumu, ka varbūt viņam pašam pietrūkst prasmes labot savu traktoru, bet tas nebūs pamats dēla izslēgšanai no mantinieku loka. Šis ir subjektīvs moments, kas neapliecina nerūpēšanos par tēvu, bet gan tikai par kādu viņa mantu.
Taču diemžēl šādi testamenti mēdz būt — testators raksta, ka bērni neravē bietes, nenovāc ražu un tā tālāk. Šādos gadījumos tiks ņemts vērā, vai ir pildīts vecāku uzturēšanas pienākums, nevis līdzdalība saimniecības darbos. Likumu nezināšana testatoram nepalīdz, un, izsludinot testamentu, būs jāvadās pēc tām prasībām, kādas ierakstītas Civillikumā.
Zeme un īpašums nedalāmi
Ir arī citi gadījumi sakarā ar mantas novēlēšanu. Piemēram, testatoram pieder lielāks īpašums: zeme, uz tās māja, pagaidu māja, garāža, siltumnīca, un viņš, labu gribēdams, saviem bērniem un mazbērniem novēl mantu, pats to sīki sadalot. Teiksim, dēlam viņš novēl garāžu, mazmeitai — siltumnīcu, savukārt pagaidu māju, kurā jau ierīkota pirtiņa, — vienai meitai, zemi — otrai meitai, un tad vēl izlemj, ka dzīvojamo māju būtu jāsadala sīkāk — visiem mazbērniem.
Visi mantinieki varētu būt priecīgi, ka viņi testamentā ir pieminēti, bet diemžēl sākas mantojuma saņemšanas problēmas. Un te atkal jāņem vērā Civillikuma normas un vēl citi likumi, kuri reglamentē īpašuma tiesību pāreju. Proti, ja nekustamais īpašums kā kopums — zeme, māja un citas būves uz šī zemes gabala — ir ierakstīts zemesgrāmatā kā viens vesels, tad sadalīt mantojumu tā, kā norādīts testamentā, var būt neiespējami. Likums vairs neļauj garāžu, ēkas vai pirtiņu “atraut” no zemes. Šajā gadījumā mantiniekiem būs jāmeklē viņiem pieņemams mantojuma dalīšanas risinājums.
Cilvēki maldīgi domā, ka visos gadījumos zemi un ēkas var nostiprināt zemesgrāmatā kā atsevišķus nekustamā īpašuma objektus. Tas ir iespējams tikai izņēmuma gadījumos, kad šie īpašumi veidojušies laika gaitā. Teiksim, ēkas ir iegūtas īpašumā pēc tā laika likumiem, kas atļāva uzbūvēt ēkas uz zemes, kuru tieši celtniecībai piešķīra pašvaldība. Vēlāk šo zemi atguva likumīgais īpašnieks kā mantojumu no saviem senčiem, kuriem šī zeme bija atņemta. Šādās situācijās zemi un būves ir atļauts ierakstīt zemesgrāmatā atsevišķi.
Radi viens otru nepazīs
Ja nekustamais īpašums jau ir sakārtots un ierakstīts zemesgrāmatā kā vienai personai piederošs, šāda īpašuma dalīšana nav iespējama. Un, lūk, labi gribētais testaments noved pie tā, ka mantinieki cenšas tiesas ceļā rast risinājumu, bet arī tad rezultāts ne vienmēr apmierinās visus mantiniekus.
Šādā gadījumā testamentu tiesa var atzīt par neizpildāmu, un to, kam šī manta tiks, vairs grūti paredzēt. Manta var tikt piešķirta vienam no mantiniekiem, un viņš savukārt pārējiem neatraidāmajiem mantiniekiem maksā kompensāciju. Ja testators mantu ir sadalījis nevienlīdzīgi un piedevām vēl ir neatraidāmo mantinieku tiesības, tad mantošanas process var izvērsties ļoti sarežģīts.
Rakstot privātos testamentus, var iznākt tā, ka labi gribētais nav izpildāms, un rezultātā radi beigās vairs nepazīst viens otru. Tāpēc gribu ieteikt, rakstot testamentu, konsultēties ar speciālistu vai, vislabāk, rakstīt to ar zvērināta notāra palīdzību.
(No žurnāla “Mans Īpašums”)
