Zelmas kundze (vārds mainīts) ir pilsētniece. Savas dzīves pēdējo gadu negaidītos likteņa pavērsienus viņa pastāstīja, lai pasargātu arī citus cilvēkus no līdzīgām problēmām.
Zelmas kundze (vārds mainīts) ir pilsētniece. Savas dzīves pēdējo gadu negaidītos likteņa pavērsienus viņa pastāstīja, lai pasargātu arī citus cilvēkus no līdzīgām problēmām.
Tas ir viens no skumjajiem stāstiem, kā mantkārība pārvērš tuvu cilvēku līdz nepazīšanai. Pat tik ļoti, ka sirdssāpēs aizmirstas dzīves laimīgie gadi un paliek tikai rūgtas mieles.
Labāku dēlu nevarētu vēlēties
— Mēs ģimenē bijām trīs: es, vīrs un dēls. Gints (vārds mainīts) bija samērā mierīgs bērns, tāpēc par viņa nerātnībām bērnudārza audzinātāja man ieminējās tikai dažas reizes. Nekā sevišķa jau nebija — “saplūkšanās” ar citiem bērniem kādas rotaļlietas dēļ vai kāds cits sīkums. Konfliktu vienmēr izlīdzinājām mierīgi, bērni viens otram sniedza roku un solījās turpmāk nekauties un dzīvot draudzīgi.
Līdzīgi bija arī skolā. Tikai Ginta raksturā sāka iezīmēties savāda noslēgtība. Viņš mēdza ilgāku laiku uzturēties savā istabā, neaicināja pie sevis draugus, arī pats klases pasākumus vai citus tusiņus apmeklēja reti. Pusaudža gados viņš daudz lasīja kriminālromānus un labprāt skatījās arī tāda paša satura filmas. Mēs ar vīru sākām domāt, ka dēls, ja viņu tādas lietas interesē, gatavojas kļūt par juristu. Taču tā nebija, viņš sevi toreiz vēl nebija “atradis”. Mācījās un labi beidza vidusskolu, tad tūlīt devās dienēt obligātajā karadienestā.
Visi draugi un radi uzskatīja, ka Gints vecākiem ir ļoti labs dēls. Viņš negāja nekādus “sānceļus”, un ārēji likās, ka labāku puisi nevar vēlēties ne vecāki, ne tā meitene, kuru viņš kādreiz izvēlēsies…
Kā samainīts
Mūsu it kā ideālajā ģimenē problēmas sākās pēc dēla atgriešanās no dienesta. Viņam divi gadi, kā vēlāk noskaidrojās, bija jāpavada starp cittautiešiem, jāiztur visas “dedovščinas” mocības un daudz pazemojumu. Mums par to viņš nerakstīja un nestāstīja ne vārda. Vienīgā pārmaiņa, manā uztverē — drausmīga pārmaiņa, bija tā, ka dēls tagad gandrīz vai katra teikuma beigās lietoja rupjus krievu lamuvārdus.
Mēs ar tēvu mēģinājām saprast, kāpēc tā, taču nekādus paskaidrojumus nesaņēmām. Dēls bija kā samainīts — izskats tas pats, bet valoda tik rupja kā dažam galīgi pagrimušam dzērājam…
Kad satiku kādu Ginta klasesbiedru, uzticēju viņam stāstu par dēla pārmaiņām. Viņa secinājums bija tiešs un īss: “Tā ir parastā padomju armijas karavīru un īpaši virsnieku ikdienas “leksika”! Nav brīnums, ja Gintam divi gadi bija jādzīvo tādā vidē, tad tagad viņa smadzenēs arī skan tikai lamu vārdi. Baidos, Ginta mamm, ka tā būs vēl ilgi…”, puisis teica atvadoties.
Atsvešinās arvien vairāk
Gints dzīvoja pie mums un sāka strādāt rūpnīcā. Nopelnīja labi, taču vairāk par savu uzturnaudu ģimenes budžetā nekad lieku rubli neiedeva. Mums viņa naudu arī toreiz īpaši nevajadzēja, jo abi ar vīru paši labi pelnījām.
Un tad nāca pirmā nelaime — pēkšņi ar infarktu nomira vīrs. Tas mums visiem, arī dēlam, bija liels trieciens. Nelaimē cilvēki bieži kļūst tuvāki, bet ar mums abiem tā diemžēl nenotika. Gints kļuva arvien drūmāks un noslēgtāks. Ar mani nekad neparunāja nevienu mīļu vārdu, arī, redzot, ka raudu, nepateica — neraudi, māt, tev taču esmu es, kurš tevi mīl…
Bet es tā ilgojos šos vārdus sadzirdēt, tāpēc arvien biežāk atmiņās kavējos, cik mēs bijām laimīga ģimene un cik Gints kādreiz bija jautrs un dzīvespriecīgs zēns. Mēģināju ar viņu par tām dienām runāt, taču dēls atbildēja, ka dzīve viņam esot iemācījusi, ka pasaulē valdot vara un nauda. Mīlestība esot sentimentālu cilvēku muļķīgs mierinājums — kā rozā brilles, lai neredzētu ne savu, ne citu īsto seju. Jautāju, kāpēc viņš tā uzskata, teicu, ka mīlestība arī viņam būs un tad arī mainīsies šis drūmais dzīves uzskats. Man Gints strikti atbildēja, ka nemaz nevēlas savu dzīvi mainīt. Tas notikšot tikai tad, kad viņam būšot pietiekami daudz naudas. Un arī tad viņš nedomāšot par ģimeni, bet vispirms iztrakošoties kā jaunībā “kārtīgam” vīrietim pienākoties.
Toreiz es nevarēju iedomāties, cik daudz nelaimju slēpjas viņa vārdos. Cerēju, ka beidzot viņš iepazīs kādu jauku meiteni, kura visu pārvērtīs. Taču tās bija veltīgas cerības.
Izmanto pārmaiņu haosu
Sākās Atmoda, tauta dzīvoja jaunu cerību eiforijā. Gints tajā laikā nodibināja savu firmu, iepirka no ārzemēm automašīnas, atvēra spēļu automātu salonu, kafejnīcu. Tirgoja preces no Lietuvas. Šķiet, naudas viņam netrūka, arī bankā “Baltija” viņš neko nezaudēja, jo savu ieguldījumu izņēma laikus.
Sākās dzīvokļu privatizācijas laiks, nolēmu privatizēt arī savulaik no vīra darbavietas piešķirto trīsistabu dzīvokli.
Taču dēls pieprasīja, lai dzīvokli privatizētu uz viņa vārda, jo es vēl pēkšņi varot nomirt tāpat kā tēvs, un tad viņam būšot tikai liekas problēmas. Cik neizsakāmi man sāpēja šie viņa vārdi… Vēl ieminējos, ka uzrakstīšu testamentu, kādas gan var būt problēmas, ja man citu bērnu nav. Tomēr Gints bija nepielūdzams, negribu pat atcerēties kādus draudus un vārdus viņš man veltīja.
Mīļā miera labad piekritu, un par dzīvokļa īpašnieku kļuva Gints.
“Paliec kaut uz ielas!”
Pēc vairākiem gadiem man no dzīvokļa nācās aiziet. Gints paziņoja, ka viņa firma ir naudas grūtībās, tāpēc dzīvoklis jāpārdod. Es lai meklējot sev istabiņu, jo viņš patlaban nevarot man palīdzēt. Viņam nebūšot nekas iebilstams, ja es izvēlēšoties dzīvot arī kādā pansionātā. Kā pensionārei ar lielu darba stāžu man toreiz pensija bija ap 100 latu, pansionātam pietikšot…
Sākumā nezināju, ko darīt. Pāris dienu tik ļoti raudāju, ka domāju — sirds no sāpēm pārplīsīs. Lūdzu dēlu, lai nopērk man vienistabas dzīvokli kaut mājā bez ērtībām, kaut kādā lauku pagastā, kur dzīvokļi toreiz vēl bija lēti. Viņš palika nelokāms — man naudas nav, meklē izeju pati…
Kādā naktī nolēmu iet uz Daugavu. Tās ūdeņi bija tik tumši un auksti. Taču mans sargeņģelis bija modrs, un es ne mirkli uz tilta nepaliku viena. Nāca un gāja jauniešu bariņi, brauca auto, pat policijas patruļa netālu no manis grozījās. Nebija lemts man tonakt aiziet no šīs pasaules…
Notiek brīnums
Kā salauzta pārnācu mājās un bez domām un asarām, aklām acīm lūkojoties ārā, sēdēju pie loga. Klusumu pārtrauca telefona zvans. Zvanīja mana skolas gadu draudzene Vija (vārds mainīts), ar kuru satikos diezgan reti.
Viņa par manu nelaimi vēl neko nezināja. Draudzene esot dilemmas priekšā, dzīvojot divistabu dzīvoklī, kuru vienai esot grūti uzturēt. Vai es nezinot kādu labu cilvēku, kuram varētu piedāvāt izīrēt vienu istabu, jo esot ļoti žēl pārdot dzīvokli, kurā viss mūžs nodzīvots.
Manā sirdī ieskanējās tikai viena frāze — ja Dievs kādam aizver durvis, tad viņš atver logu…
Kad Vija uzzināja, ka es pati varētu būt šī īrniece, viņa tūlīt piekrita. Pat nejautāja, kāpēc tā domāju darīt, tikai bija bezgala priecīga, ka būsim kopā, jo mēs labi sapratāmies jau kopš bērnības.
Tā notika brīnums, un mans dēls nesagaidīja, ka ielēkšu Daugavā vai nomiršu uz ielas. Dzīvokli viņš pārdeva, ģimenes joprojām nav, un pats dzīvo kā bagāts vecpuisis. Pie manis ciemos nekad nav bijis, jo Vija viņam reiz pa tālruni pateica visu, ko par šādu dēlu var pateikt…
Mēs ar Gintu esam kā sveši cilvēki, taču draudzene man neļauj atkal krist izmisumā. Vienmēr atgādina — nebēdājies par lietām, kuras nevar mainīt, kā arī — dzīvē viss notiek tā, kā tam jānotiek…
***
Gandrīz kā pasakā ar laimīgām beigām, ja tikai Zelmas sirds par dēla cietsirdību tik ļoti nesāpētu. Mātes sirds tomēr ir kas tik īpašs, ka tās sāpju ārstēšanai nepalīdz visdārgākie medikamenti, tikai mīlestība.
