Seksuālās minoritātes sašūpojušas Rīgas domes politiku — tā var apgalvot pēc nesenajiem notikumiem, kuri risinājās pēc homoseksuāļu gājiena galvaspilsētā.
Seksuālās minoritātes sašūpojušas Rīgas domes politiku — tā var apgalvot pēc nesenajiem notikumiem, kuri risinājās pēc homoseksuāļu gājiena galvaspilsētā.
Ne ekonomiskās, ne sociālās problēmas risinot, sen lēmēju un izpildītāju vidū nav bijusi tik krasa viedokļu atšķirība, lai sāktu mētāties ar deputātu mandātiem un amatiem. Homoseksuāli cilvēki izrādījās īsts klupšanas akmens.
Pēc šiem notikumiem Rīgas domes izpilddirektora Ērika Škapara amats sašūpojās pamatīgi, bet noturējās, tomēr deputāta mandātu nolika vicemērs Juris Lujāns. Viņš uzsvēra — sper šo soli, jo apzinoties atbildību par to, ka pašvaldība ir atļāvusi seksuālo minoritāšu gājienu. Lujāns arī norādīja, ka turpmāk kopā ar Latvijas Pirmās partijas pārstāvjiem darīs visu iespējamo, lai aizsargātu un nostiprinātu ģimenes, kā arī tikumiskās vērtības Latvijā.
Manuprāt, šī trača cēlonis nav viedokļu atšķirība, bet konkrētas nostājas trūkums attiecīgajā jautājumā. Kamēr par to nebija jādomā, nevajadzēja ne atbalstīt, ne noliegt. Tāpēc tagad Latvija atkal citu valstu acīs ir kā melnā avs, kura pati nesaprot, ko blēj.
Pēc visiem šiem skandāliem gribas teikt — nabaga Rīgas domes izpilddirektori! Nekad nevar izdarīt visiem pa prātam. Atceramies, kā pirms Rīgas 800 gadu jubilejas par “sarkano neļķu” koncerta rīkošanas atļaušanu Doma laukumā no amata draudēja noņemt toreizējo Rīgas domes izpilddirektoru Māri Tralmaku. It kā nekas slikts nebija paredzams, bet kā viss izvērtās! Varbūt arī šoreiz mazliet vairāk vajadzēja padomāt un pieņemt lēmumu, lai vilks būtu paēdis un kaza dzīva.
Kad rodas nesaskaņas, vienmēr atrodas kāds, kurš ūdensglāzē mēģina sacelt pēc iespējas lielāku vētru. Pirms izlēma, kurš tad paliks amatā Rīgas domē, bet kuram būs jāaiziet, Latvijas Pirmās partijas valdes loceklis un satiksmes ministrs Ainārs Šlesers centās pārliecināt savus kolēģus un Rīgas domes koalīcijas partnerus no Tautas partijas un apvienības “Tēvzemei un Brīvībai”/LNNK atbalstīt domes priekšsēdētāja Aivara Aksenoka demisiju. Šlesers gan noliedza, ka viņa pārstāvētā partija tādējādi vēlētos iegūt vairāk amatu Rīgas domē. Runa neesot par amatiem, bet gan par principiem, jo Aksenoks un Škapars ar šo lēmumu par homoseksuāļu gājienu Latvijas Pirmo partiju pataisījuši par muļķiem.
Ministru prezidents Aigars Kalvītis gan savā ierasti mierpilnajā attieksmē mēģina apklusināt sakarsušos prātus un ir gatavs sniegt savu palīdzību Rīgas domes frakciju nesaskaņu risināšanā, jo kašķi galvaspilsētā var iedragāt arī valdības stabilitāti.
Tikmēr Rīgas domē tiek apspriesti arvien jauni koalīcijas varianti. Iespējams, ka politikas debesīs drīz parādīsies “varavīksnes” koalīcija, kurā būtu gan labējo, gan kreiso partiju frakcijas. Vai tas uzlabos darbu, grūti spriest, tomēr skan gan skaisti! Pat ar tādu kā cerības pieskaņu.
Latviju pāršalcis vēl viens “salds” skandāls. Maijā Eiropas Komisija paziņoja, ka saskaņā ar aprēķiniem Latvijā ir 10589 tonnas virsnormas cukura, kurš iepirkts, lai pēc 2004. gada 1. maija to realizētu Eiropas Savienības tirgū par augstāku cenu.
Valdība šonedēļ nolēma samaksāt 3,6 miljonus latu soda naudu par Eiropas Komisijas Latvijā konstatētajiem cukura virsnormas krājumiem. Turklāt sodu vispirms segs no subsīdijās lauksaimniekiem paredzētajiem līdzekļiem, ko vēlāk atmaksās no valsts budžeta.
Protestu pret to atklātajā vēstulē valdībai jau pauda Latvijas Cukurbiešu audzētāju asociācija. Acīmredzot šo “maciņu” bija vieglāk atvērt, bet nav saprotams, kāpēc jācieš lauksaimniekiem, ja vainīgi ir tirgotāji? Cukurbiešu audzētāji arī pauž neapmierinātību ar Valsts ieņēmumu dienesta darbu, kontrolējot valstī ievestā cukura deklarēšanu.
Zemkopības ministrs Mārtiņš Roze atzina, ka šos uzkrājumus veidojuši uzņēmumi ar pieredzi tirdzniecībā, un tiks turpināts darbs, lai piedzītu no viņiem soda naudu, kura būs jau samaksāta no valsts budžeta līdzekļiem. Zemkopības ministrija norādīja, ka uzņēmumu, kuri nodarbojās ar spekulāciju, nav daudz un drīzumā tos paziņos. Tomēr pagaidām tas netiek izpausts, jo turpinās Valsts ieņēmumu dienesta nepieciešamās pārbaudes, līdz apstiprināsies konkrētu firmu nosaukumi. Diezin vai visi vainīgie taps zināmi, jo noteikti ir tādi, kurus izdevīgāk slēpt, bet pa kādam “grēkāzim” jau būs.
Bažas rada naudas piedzīšana no vainīgajiem. Maz ticams, ka to spēs atgūt pilnībā. Budžets jau pacieš visu, un daži lieki miljoni, ko valsts samaksā par savu neizdarību, ir atkal kā piliens jūrā.
Tomēr pāri visām nebūšanām Latviju pāršalca dziesmu konkurss “Jaunais vilnis 2005” Jūrmalā. Gluži neticami, bet Latvija atkal ir uzvarējusi! Turklāt to paveicis līdz šim plašai publikai nezināmais Intars Busulis. Ne tikai konkursa žūrijai, bet noteikti arī daudziem no mums viņš ir pārsteigums un atklājums.
Par spīti skepsei pret visu krievisko, šogad konkursu televīzijā vēroja vairāk interesentu. Tā bija iespēja vienkopus redzēt jau populārus māksliniekus, kuru dziesmas mums bijušas tuvas, un arī vērot, ko spēj jaunie. Mazāk arī dzirdēja krasus iebildumus pret to, vai mums šāds Krievijas šovbizensa konkurss ir vajadzīgs. Der atcerēties teicienu, ka “nauda jau nesmird” un ne jau tikai popzvaigznes šajā reizē varēja nopelnīt, bet savs labums tika arī Jūrmalai.
Vērojot konkursa apbalvošanas ceremoniju, medus mucā iekrita arī kāds darvas piliens. Popdīva Alla Pugačova, viņasprāt, labākajai dziedātājai pasniedza ievērojamu naudas summu — 50 000 dolāru. Apsveicami, ja neņem vērā, ka šī summa krietni pārsniedza pirmās vietas ieguvēja godalgu. Žūrijas vērtētie uzvarētāji izskatījās kā trūkumcietēji blakus nominācijai “Alla”. Nenoliedzami, Pugačovas atbalstītā Ukrainas dziedātāja rādīja labu sniegumu. Tomēr šāda rīcība šķita nekorekta attiecībā pret konkursa rīkotājiem. Bet bagāts un slavens dara, kā vēlas.
