Tautā vīramātes apzīmējums “vellamāte” skan jau gadu simtiem. Vai tā ir? Jautāju vairākām vedeklām, ko viņas domā par savu vīramāti (vedeklu vārdi ir mainīti).
Tautā vīramātes apzīmējums “vellamāte” skan jau gadu simtiem. Vai tā ir? Jautāju vairākām vedeklām, ko viņas domā par savu vīramāti (vedeklu vārdi ir mainīti).
Agnese, 25 gadi
— Diemžēl es savu vīramāti labāk redzu ejam nekā nākam. Kad viņa ierodas mūsu ģimeni apciemot, tad man allaž jānoklausās virkne pamācību zīdaiņa audzināšanas jautājumos, jo mums ir dažus mēnešus jauns dēliņš. Sākumā mēģināju ko iebilst, bet tagad visam piekrītu, jo apstrīdēt viņas padomus ir pilnīgi veltīgi. Pareizais ir tikai viņas viedoklis — ne māte, ne bērnu ārste nav tik gudras, lai bez viņas padomiem izaudzinātu veselīgu bērnu…
Otra “laba” manas vīramātes īpašība ir tā, ka viņa sevi uzskata par gudru psiholoģi. Proti, lai ko arī darītu viņas dēls un mans vīrs, viss ir perfekti pareizi. Neprašas un ģimenes nesaskaņu vaininieces viņas skatījumā ir tikai nepieredzējušās sievas, jo sievietes neprotot pret vīriešiem izturēties tā, lai ģimenes dzīve būtu saskanīga. Sievai jādara visi mājas darbi, vīram jākrāj spēki rītdienas darbiem, ja tādi viņam vispār ir…
Man gan bieži vien mute jau veras pajautāt, kāpēc gan, ja viņa bija tik ideāla sieva, viņu vīrs pameta, kad dēls vēl bija bērnudārza vecumā. Otrreiz mana vīramāte nav precējusies.
Velta, 55 gadi
— Lai arī ar vīru esam šķīrušies, ar vīramāti mums joprojām ir labas attiecības — kā mātei ar meitu. Es viņai bieži uzticu ko vairāk nekā savai mātei. Viņa jubilejās vienmēr atceras ne tikai mani, bet arī mazbērnus un mazmazbērnus.
Mēs nekad nestrīdamies, jo viņa uzskata, ka dzīve ir pārāk īsa, un tāpēc cilvēkiem nevajadzētu to vēl vairāk saīsināt ar strīdiem un stresu. Viņasprāt, ļaunums rada ļaunumu, bet labestība cilvēku stiprina garīgi, un tad arī visiem dzīvē labāk veicas.
Rita, 18 gadu
— Man vēl nav vīramātes, bet ir draugs, un es jau sāku uz viņa māti raudzīties topošās vedeklas acīm. Man viņa patīk, jo nav ar iesīkstējušiem konservatīviem uzskatiem, bet saprot jauniešus.
Viņas klātbūtē vairāk klausos, bet mazāk runāju. Mēģinu viņā saskatīt sava drauga rakstura īpašības, un tas man arī izdodas. Man patīk tas, ka drauga mamma, ja viņai kas nepatīk, uzreiz to pasaka. To viņa nedara asā tonī, bet smalkjūtīgi, sākot ar vārdiem: “Ja es būtu jūsu vietā, es darītu tā un tā, taču, kā rīkoties, jums jāizlemj pašiem.” Mēs salīdzinām viņas un pašu domas, līdz nonākam pie “kopsaucēja”. Bieži vien drauga mātes padoms mums izrādās ļoti noderīgs.
Anna, 60 gadu
— Mana vīramāte jau mūžībā, bet labās atmiņas par viņu es vienmēr saglabāšu. Viņa bija liela rokdarbniece un arī man daudz ko iemācīja. Ar lielu mīlestību dažkārt pārcilāju viņas skaistos izšuvumus un, šķiet, sajūtu viņas čaklo roku siltumu.
Viņa bija vīramāte, kura, ja ar vīru strīdējāmies, parasti vairāk aizstāvēja mani. Varbūt tāpēc, ka meitu viņai nebija, tikai dēli. Man viņa ne reizi vien teica, ka viņas dēls nav nekāds “zelta gabaliņš”, un viņa esot man pateicīga, ka mēs protot labi sadzīvot. Mēs labi sapratāmies kā sievietes un draudzenes, lai arī gadu starpība bija liela. Esmu no viņas mācījusies, kā izturēties arī pret abām savām vedeklām.
