Latvijas pirmās republikas laikā Tūrisma nodaļas departaments uzsvēra, ka nacionālā tūrisma kustības mērķis ir dot iespēju ikvienam lietderīgi izmantot savu atvaļinājumu un brīvo laiku.
Latvijas pirmās republikas laikā Tūrisma nodaļas departaments uzsvēra, ka nacionālā tūrisma kustības mērķis ir dot iespēju ikvienam lietderīgi izmantot savu atvaļinājumu un brīvo laiku. Visbiežāk Ulmaņlaikos brīvdienas ieteica pavadīt ceļojot, taču, ievērojot vienu noteikumu, ka to dara ne tikai atpūtas vai izklaides nolūkā, bet arī, lai kaut ko mācītos, redzētu un saprastu.
Vārdu sakot, lai no ceļojuma ko gūtu gars, sirds un prāts. Šodien samērā interesanti iepazīt mūsu Aizkraukles rajona skaistākās vietas tālaika ceļotāju acīm un uzzināt, par ko priecājās mūsu senči, ceļojot pa šo rajonu pirms 70 gadiem.
Dodoties ceļojumā gar mūsu novada leišmali, latviešu tūristi varēja priecāties par gleznainajiem, ievām rotātajiem Mēmeles krastiem, kā arī seno stalto Neretas luterāņu dievnamu. Reti kurš palika vienaldzīgs, iepazīstot vietas, kuras par dzimto pusi sauca ievērojami latviešu rakstnieki, kur Napoleons atstāja salauztu sirdi, bet trumpju sišana izlēma muižas likteni. Tautiskās jūtas latvietī vēl vairāk uzjundīja valsts prezidenta Kārļa Ulmaņa teiktie zelta vārdi: “Skaista ir mūsu tēvu zeme, visās malās un stūros tā ir skaistuma pilna. Ikviens patiess savas zemes dēls to redz un jūt uz katra soļa”.
Vējdzirnavu apvidus
Pēc Jāņiem un Pētera dienas sākās vislabākie apstākļi ceļošanai, jo tad iestājās īstā vasara. Visos dzimtenes novados sākās siena laiks, un dzimtenes ceļiniekam vairs nebija jāuztraucas par naktsmājām, jo siena smarža vilināt vilināja mainīt ērtās gultas pret siena vālu. Ja tobrīd gadījās būt Vallē, tad Jāņunakts ballē Krūzes līcī, pie Iecavas upītes, priekus varēja baudīt gana. Tomēr nebija ieteicams pēc papardes zieda atrašanas sirdi palaist ganībās, jo tieši no šejienes un tieši šajā laikā varēja sākt jauku ceļojumu gar mūsu novada leišmali.
Kad aplūkots skaistais Valles luterāņu dievnams un jaukās vējdzirnavas, varēja doties uz Kurmeni. Daudz darba šajā maršrutā būtu Servantesa romāna varonim Donkihotam, jo, arī tuvojoties Kurmenei, jau iztālēm sveicienus māja vējdzirnavas “Melderos”. Tikai kilometru no dzirnavām uz Mēmeles pusi pie Komarovska celtās muižas ir ļoti jauks parks, kurš ieskaitīts dabas aizsargājamos pieminekļos. Mēmeles krasti šeit skaisti, bet pati upe noteikti viltīga, jo kādreiz Madāmas atvarā noslīkusi pati baronese ar visu zirgu. Noteikti jāapskata arī Svētā Pētera un Pāvila templis. Tas ir samērā iespaidīgs un skaists dievnams, bet kapsēta ar vārtiem un zvanu torni ievērojama ar uzrakstu: “Dievam par godu un par piemiņu apgādāja šo pulkstennamu Kurmenes dzimts kungs grafs Komarovskis…”
Žozefīnes sāncense
Dodoties no Kurmenes Ērberģes virzienā, drīz sasniedzam “Mūrmuižu”. Pie “Mūriem” var apskatīt jaukās Mēmeles terases, bet Cielavu kapsētas kapelā ir vecas baronu kapenes. Tad, kad šķērsojam Viesītes upi, esam atstājuši Bauskas apriņķi un nokļuvuši Augšzemē. Drīz Suseja tek līdztekus ceļam un atdzīvina skatu, bet pie “Smiltiņiem” upē ir tik liels akmens, ka uz tā daži pāri var dejot. Upes dod brīnišķīgu iespēju ceļot arī ar pašdarinātu mazlaiviņu—smailīti. To ekskursanti izmanto, jo katrā novadā var atrast naktsmītni lauku mājās, un, piepalīdzot saimniekam vieglākajos lauku darbos, pilsētnieks būs pavadījis jaukas un neaizmirstamas dienas.
Erberģē var apskatīt 1686. gadā zviedru majora Fitinghofa laikā celto baznīcu, bet kapliča šeit ievērojama ar to, ka tur it kā apglabāta kāda Napoleona draudzene. Viņas zārkā bijis spilvens, kurā iešūtas Napoleona mīlestības vēstules, taču vēlāk Ērberģē ieradušies trīs svešinieki, kuri franču lielā valstsvīra vēstules izņēmuši.
Jā, patiesi daiļas meičas augušas Ērberģē, ja reiz spējušas savaldzināt pašu Francijas imperatoru. Valsts lietas, protams, ir svarīgākas, tādēļ nevaram pārmest izcilajam karavadonim, ka burvīgākajā brīdī viņam bija jādodas projām.
Azartiskā spēle
Turpinot ceļu gar pašu Latvijas pierobežu, jābrauc garām Lielmēmeles muižai, un tad drīz var sasniegt Vecmēmeli. Šeit ne tikai jauka vieta un muiža, bet arī ļoti skaista aleja. Un ne jau vienmēr lietus mākoņi savilkās šajā pusē, ja no Nemuneļa otra krasta atskanēja brāļu lietuviešu dainas. Gluži otrādi — daudziem sirdīs tad valdīja prieks. Mīlestība valstu robežas nepazīst, tāpēc jauktās laulības šajā pusē nebija retums.
Pabraucot dažus kilometrus Neretas virzienā, sasniedzām Gricgali. Varam tikai iztēloties, kāds azarts valdīja spēļu istabā, kad grāfs Tiškēvičs kāršu spēlē nospēlēja Gricgales muižu. Taču gods un slava agrāko laiku muižas īpašniekam, ka viņš šajā kritiskajā situācijā neizrakstīja sev nabadzības apliecību, bet saņēmās un nākamajā partijā namu atspēlēja atpakaļ. Jā, patiesi apskates vērts ir Gricgales muižas ansamblis, kurš vienas nakts laikā tik bieži mainījis saimniekus.
Šuvalova nedarbi
Turpinot ceļu tālāk gar Susejas krastu, drīz esam Neretas ciemā. Nereta bijusi apdzīvota vieta jau akmens laikmetā. Ordeņa laikos novads nonāca Aizkraukles komtura Eferna īpašumā. Saimnieciskā ziņā Nereta ir ļoti attīstīts pagasts. Šeit labi redzamas arī valdības nesavtīgās rūpes par tautas izglītību, jo kalnā slejas jauna stalta skola, kuras celtniecībai izlietots 150 tūkstošu latu. Senā senču kapu kalnā 16. gadsimta beigās uzcelta arī baznīca. Tajā zem altāra apbedīts dievnama cēlājs Vilhelms fon Eferns. Baznīcā apskatāmi vērtīgi mākslas priekšmeti, bet pats ciems jau kopš seniem laikiem ir dzīvs tirdzniecības centrs. Te norit bagāti nedēļas tirgi, bet vēl agrāk šeit notika slavenie Neretas zirgu tirgi ar lietuviešu piedalīšanos. Tajos laikos grāfs Šuvalovs jāja ar zirgu pa pārdošanā izlikto podu rindām. Saplēsto podu īpašniekiem vēlāk viņš zaudējumus atlīdzināja. Ja kādam tirdzniecība ne pārāk sekmējās, tas sevi šajā situācijā varēja uzskatīt par ieguvēju. Neretas pusē apskatāmi skaistie Susejas krasti un lejpus tilta Sudmalu saliņa, kura ir iecienīta sarīkojumu vieta. Šeit dzimtene modernās dzejas mākslas tēvam Kristoforam Fīrekeram, rakstniekiem Jānim Jaunsudrabiņam un Jānim Veselim. Jau attālinoties no leišmales, bija ieteicams iegriezties Neretas Runtiņsilā, kur Veselis sarakstījis savu romānu “Trīs laimes”. Šeit iespējams baudīt to neatkārtojamo auru, ko rakstnieks izjuta, rakstot darbu ar tik jauku un labskanīgu nosaukumu. Ceļojums gar mūsu novada leišmali te arī beidzas.
