Šodien klintainietes Ainas Andersones māja ir ziedu pilna. Tos viņa dāsni saņēma savā 60 gadu dzimšanas dienā, kura svinēta vakar.
Šodien klintainietes Ainas Andersones māja ir ziedu pilna. Tos viņa dāsni saņēma savā 60 gadu dzimšanas dienā, kura svinēta vakar.
Par godu skaistajai jubilejai Klintaines pagasta “Kastaņās” pulcējās jubilāres tuvie un mīļie cilvēki. Tās ir Ainas kundzes vīra Gunta vecāku mājas, kur abi saimnieko jau krietnu laiku.
Omītes gādībā
Aina Andersone dzimusi un augusi Secē. Tur arī apmeklēja pamatskolu. Šis laiks bijis ļoti grūts, jo ģimeni skāra padomju varas represijas. Tēvu izsūtīja uz Sibīriju, bet māti vēlāk ieskaitīja kulaku kārtā un norīkoja piespiedu darbos Mentes mežos. Viņa kopā ar citām sievietēm zāģēja kokus. Tolaik māte vēl tikai gaidīja dzimstam Ainu. Mazi bija arī pārējie Viktora un Mildas Jerānu bērni — Daina, Ivars un Guntis.
Tā kā mātei vajadzēja smagi strādāt, un nebija piemērotu dzīves apstākļu, rūpes par mazbērniem uzņēmās vecāmāte Alvīne.
— Pagastā viņu godāja par Balto māti. Omīte bija apsviedīga un ļoti izdarīga. Viņa pelnīja, uzpērkot lopus, tāpēc bijām pārtikuši. Citādāk dzīve bija ļoti grūta, jo vecāku saimniecība bija izputināta — visu vērtīgāko atņēma, tikai vienu zirgu atstāja. Atmiņā palicis skats, kā viņš kūtī stāvēja iesiets striķos, jo lopiņš bez kārtīgas barības bija novārdzis. Vēlāk gan mūsu Majors atkopās, — atmiņās dalās Aina Andersone.
Atkal kopā
Tēvs no Sibīrijas atgriezās, kad mazajai Ainai bija septiņi gadi. Māte tad strādāja meža darbos pie Ķeguma. Vēlāk vecāki par nopelnīto naudu nopirka dzīvokli Rīgā, un ģimene atkal varēja apvienoties zem viena jumta. Vairākas ziemas pie viņiem aizvadīja arī vecāmāte.
— Rīgā pabeidzu vakarskolu un 18 gadu vecumā sāku strādāt telefonaparātu rūpnīcā “VEF” – vispirms Rīgā, tad Aizkrauklē, jo tur saņēmām rūpnīcas piešķirto dzīvoklī. Pamest galvaspilsētu nemaz nebija žēl, jo mani vienmēr saistījuši lauki. Tad arī vieglāk bija atbraukt uz Klintaini palīgā vīra vecākiem. Telefonaparātu rūpnīca ir mana vienīgā darbavieta, kur par sagādnieci nostrādāju 32 gadus. No galvas zināju katru telefona aparāta detaļu, zināju, kuras ir rūpnīcā un kuras vēl jāpasūta. Galvenais bija nodrošināt cilvēkiem darbu. Arī vīrs Guntis strādāja “vefiņā”. Mēs visi ģimenē esam tādi ilgstrādātāji, arī brāļiem un māsai bijusi tikai viena darbavieta, — stāsta Ainas kundze.
Izdzīvošanas skola
Šajos darba gados viņai bijuši ļoti labi kolēģi. Ar daudziem no viņiem Aina un Guntis joprojām tiekas, bet citus sarunā piemin ar labu vārdu. Ainas kundze piebilst, ka skumji atcerēties, kas ar “VEFu” notika pārmaiņu laikā 90. gados — rūpnīcu izsaimniekoja, un tik daudz cilvēku palika bez darba, arī viņi.
— Bijām kā uz ielas izmesti — nesaņēmām ne algu par vairākiem mēnešiem, ne atlaišanas kompensāciju, pat bezdarbnieku pabalstu nē, jo rūpnīcas vadība nebija samaksājusi sociālo nodokli. Arī citu darbu atrast nebija tik viegli, tāpēc pamazām pārcēlāmies uz Klintaini. Tas laiks daudziem bija kā izdzīvošanas skola. Vienīgie ienākumi bija piemājas saimniecībā izaudzētais un pārdotais. Ilgus gadus Daugavā zvejojām zivis. Lai arī kādi bija laika apstākļi, vilkām smagos tīklus, un veselībai par labu tas nenāca, — saka jubilāre.
Prieks par mazmeitu
Vīru Gunti jubilāre satika Secē. Viņš uz turieni bija norīkots veterinārfeldšera praksē. Drīz vien puisis devās dienēt, bet savu iecerēto viņš vēlāk sameklēja Rīgā.
— Man ļoti patika vārds Guntis, jo tā sauca manu brāli un kaimiņu. Domāju – cik labi būtu, ja arī mans vīrs būtu Guntis. Gluži nejauši tā arī iznāca, — pasmaida jubilāre.
Viņiem abiem ir meita Dace, kura kopā ar vīru Normundu dzīvo un strādā Rīgā. Ainas kundze no sirds teic, ka meita ir viņu lielākais atbalsts. Pateicoties viņai, ikdienas rūpes ir vieglāk pārvaramas. Bieži pie vecvecākiem laukos ir arī piecgadīgā mazmeitiņa Simona. Mazā ir apķērīga un jau steidz palīdzēt sīkos darbiņos. Tomēr galvenais ir prieks, ko sniedz mazbērna klātbūtne.
Sviedri pil no griestiem
Saviem un citu godiem Ainas kundze cep gardas tortes.
— Mūsu mājā vēl ir maizes krāsns. Savulaik vīramāte cepa rudzu maizi, un arī es iemācījos. Viegli tas nav — mīkla esot jāmīca tik ilgi, kamēr no mīcītāja sviedriem ceļas garaiņi, un tie jau sāk pilēt no griestiem. Tagad gan maizes cepšana atstāta novārtā, jo nav labu miltu, bet krāsns noder. Tajā gatavotais šķiet gardāks, — saka Aina Andersone.
Viņas ceptos pīrādziņus un tortes baudījusi esmu arī es. Turklāt Ainas kundzei padodas īpaši gards vīns, kurš top no pašu audzētajām jāņogām.
***
Sešdesmit — tas ir daudz vai maz? Par to jubilārei nav laika galvu lauzīt, jo katru dienu darbs “dzen” darbu. Tomēr tagad, kad būs pensija, varēs daļu rūpju novelt no pleciem. Ainas kundze teic, ka viņa ir īsts mājas cilvēks, kurai netīk nekur tālu doties un atrasties burzmā. Laukos viņa jūtas vislabāk un dzīvi pilsētā vairs nevar iedomāties.
