Aizkraukles novada ģimnāzijas deju kolektīvs un Aizkraukles mūzikas skolas folkloras kopa Vācijā Limburgas piepilsētā Lindenholchauzenā piedalījās folkloras festivālā “Harmonie Festival ’05”.
Aizkraukles novada ģimnāzijas deju kolektīvs un Aizkraukles mūzikas skolas folkloras kopa Vācijā Limburgas piepilsētā Lindenholchauzenā piedalījās folkloras festivālā “Harmonie Festival “05”. Sniedza koncertu arī Aizkraukles sadraudzības pilsētā Epšteinā, ceļoja ar kuģīti pa Reinu un apskatīja Marksburgas cietoksni.
Draudzība starp Aizkraukli un Epšteinu ilgst jau vairākus gadus, un ik gadu aizkrauklieši dodas viesos uz Vāciju, bet epšteinieši apceļo Latviju. Arī šonedēļ grupa Epšteinas iedzīvotāju divas dienas pavadīja Aizkrauklē.
Rūpējas par aizkraukliešiem
Pateicoties ceļojumam uz Vāciju, aizkrauklieši šogad piedzīvoja divus pavasarus. Izbraucot Latvijā vēl kokiem lapas nebija saplaukušas, bet Vācijā mūs sagaidīja zaļojoša zālīte, ziedoši rapša lauki, augļukoki baltās ziedu kupenās, rozes, mimozas, sārti kastaņu ziedi, kādus redzēju pirmo reizi. Otrreiz to visu piedzīvojām, pēc vairāk nekā nedēļas atgriežoties mājās.
Vācijas pilsētā Limburgā, kura bija mūsu galamērķis, atbraucējus sagaidīja aizkraukliešu draugi un labvēļi, Epšteinas sabiedriskās organizācijas “Europart Epstein” pārstāvji Silvija un Francis Fluhi. Aizkraukles dejotāji un dziedātāji uz festivālu devās pēc viņu uzaicinājuma, Fluhu pāris, uzrakstot projektu un piesaistot līdzekļus no Eiropas Savienības, bija parūpējušies par mūsu izmitināšanu un ēdināšanu. Visas dienas, kuras pavadījām Vācijā, viņi bija kopā ar mums. Tāpat kā jaunieši, naktīs gulēja uz matračiem kādā Limburgas skolas sportazālē, gādāja, lai mēs būtu paēduši, aprūpēti un drošībā.
Skaistākā pilsēta valsts dienvidos
Limburga ir trīs reizes lielāka nekā Aizkraukle, tajā dzīvo 35 tūkstoši cilvēku. Tā ir viena no pievilcīgākajām Vācijas dienvidu pilsētām ar gleznainu vecpilsētu, skaistu, 750 gadu vecu, katedrāli. Ik gadu to apmeklē daudz tūristu, un festivāla laikā šī pilsēta ir īpaši iecienīta. Parasti šādos gadījumos ikviens tirgotājs cenšas nopelnīt uz tūristu rēķina, bet te, vecpilsētā, nemanīju nevienu suvenīru tirgotavu. Vien kādā indiešu preču veikalā nelielā plauktā bija redzamas krūzītes, šķīvīši un citi nieciņi ar Limburgas simboliku.
Limburgai pieder deviņas apdzīvotas vietas, un Lindenholchauzena ir lielākā no tām, tajā dzīvo vairāk nekā trīs tūkstoši cilvēku. Ciematā galvenokārt ir privātmājas. Pie katras mājas plešas zaļš mauriņš ar krāšņām puķudobēm. Ielās redzami lielākoties pensijas vecuma ļaudis, un visi viņi pieklājīgi sveicina atbraucējus. Daudzās mājās iekārtoti nelieli ģimenes veikaliņi, kur piedāvā kancelejas preces, bērnu rotaļlietas, svaigi ceptu maizi, saldējumu un citus nieciņus un našķus.
Svētki visu gadu
Lindenholchauzenu dēvē par dziedošo ciematu vai mazo festivālu pilsētu, jo svētki te ir neatņemama dzīves sastāvdaļa. Jūnijā, kad Latvijā svin Jāņus, šajā ciematā notiek vīna svētki. Kādam īpašam notikumam veltīti svētki notiek gandrīz katru mēnesi.
Festivāls “Harmonie” pirmo reizi notika 1981. gadā, un kopš tā laika ik pēc sešiem septiņiem gadiem šajā ciematiņā pulcējas kori un folkloras kopas ne tikai no Vācijas, bet arī citām, pat visai eksotiskām, valstīm.
Pasākumi notiek vietējā baznīcā, biedrības namā, mēģinājumiem atvēlētas skolas telpas, lielās teltīs izvieto skatuves un solus skatītājiem. Teltī iekārtota arī ēdnīca pasākuma dalībniekiem. Izveidots informācijas centrs, kur var iegūt ziņas par aktuālāko festivālā, par šo notikumu ik dienas rakstīja arī visas vietējās avīzes. Darbos, kuri saistīti ar festivāla organizēšanu un dziedātāju un dejotāju ēdināšanu, iesaistīti simtiem brīvprātīgo palīgu no ciemata.
Dziedātāji un dejotāji no visas pasaules
Šogad notika piektais “Harmonie” festivāls, un tā devīze bija: “Nāc, dziedi un dejo ar mums!”. Pasākumā piedalījās aptuveni astoņi tūkstoši cilvēku no 250 koriem un folkloras kopām. Viņi pārstāvēja 48 valstis. Dziedātāji un dejotāji bija atbraukuši arī no tādām tālām un eksotiskām vietām kā Nigērija, Ķīna, Kostarika, Filipīnas, Manila un Uganda. Viņi apkārtējo uzmanību piesaistīja ar krāšņajiem tērpiem, daudzveidīgo mūziku un dejām.
Latviju pārstāvēja ne tikai aizkrauklieši, festivālā piedalījās arī koris “Juventus”, “Ziemeļblāzma”, bērnu koris “Strautiņš”, deju grupa “Barabuški—Kazačok”. Aizkraukles mūzikas skolas direktore Lilita Dzilna atzina, ka kora mūzika festivālā ir ļoti augstā līmenī. Konkursā korus vērtē starptautiska žūrija. Savukārt folkloras kopas vērtēja žūrija, kuru veidoja šo grupu pārstāvji vai vadītāji. Aizkrauklieši žūrijai deleģēja Aizkraukles novada domes ārējo sakaru koordinatori Zandu Silaraupu.
Uz ielas lec “Plaukstiņpolku”
Festivāla dalībnieki un viesi šajās dienās varēja pārliecināties, ka mūzika, dejas un dziesmas neatkarīgi no attāluma un valodas barjeras spēj vienot dažādu tautību un kultūru cilvēkus. Mūsu jaunieši to pierādīja improvizētā koncertā turpat uz ielas. Brīdi atpūtušies pēc kārtējā priekšnesuma, mūzikas skolas meiteņu pavadījumā viņi lēca “Plaukstiņpolku”, par deju partneriem aicinot garāmgājējus. Cilvēkiem šī ideja tā iepatikās, ka viņi nāca dejot bez īpašas mudināšanas. Tas izraisīja apkārtējo interesi un daudziem nācās skaidrot, no kurienes esam atbraukuši. “Plaukstiņpolka” un “Tūdaliņ, tāgadiņ” īpaši iepatikās korejiešiem, kuri lūdza nosūtīt ierakstu ar šīm dejām, lai tās varētu iemācīt saviem bērniem.
Lai vieglāk rastu kontaktu ar citu valstu dziedātājiem un dejotājiem, ikviens festivāla dalībnieks saņēma grāmatiņu, kurā varēja savākt sev interesējošo kolektīvu pārstāvju autogrāfus. Aizkraukliešu grāmatiņās krājās ārzemnieku paraksti, telefoni, e—pasta adreses un pat ķīniešu hieroglifi. Autogrāfus sniedza arī mūsu jaunieši.
Epšteinā kā senlaiku filmā
Viena ceļojuma diena bija veltīta Epšteinai. Pasākumi šajā pilsētā bija saistīti ar Eiropas nedēļu. Maija sākumā pilsētas rātsnamā bija izvietoti Epšteinas mākslinieku konkursa uzvarētāju darbi, un līdz ar mūsu ierašanos izstādi papildināja Aizkraukles mākslinieces Ineses Valteres trīs bronzas skulptūras. Savukārt namā, kur Aizkraukles jaunieši sniedza koncertu, izvietoja līdzi atvesto izstādi par mūsu pilsētas attīstību kopš tās dibināšanas un sadarbību ar Epšteinu.
Daudzi no aizkraukliešiem Epšteinā bija pirmo reizi, taču apskatīt pilsētu iznāca ļoti maz. Nedaudz pastaigājām tikai pa klinšu ieskauto vecpilsētu. Mazās, tipiski vāciskās mājas, šaurās bruģētās ieliņas, koptie dārzi, senatnīgie tilti, krodziņi atgādināja kādu senlaiku filmu. Likās, pietrūkst tikai princešu un bruņinieku.
Koncertā rātsnamā Aizkraukles dejotāji un muzikanti neļāva skatītājiem mierīgi sēdēt. Pacienājuši epšteiniešus ar Skrīveru “Gotiņām”, kuras “ietērptas” papīriņos ar Aizkraukles skatiem, jaunieši aicināja skatītājus uz kopīgu deju. Starpbrīdī vācieši devās aplūkot izstādi un mūzikas skolas folkloras kopas instrumentus, kas viņos izraisīja lielu izbrīnu. Ar lieli interesi viņi pētīja kokli, velna bungas un citus.
Satiek vēstuļu draudzeni
Koncerta laikā piedzīvojām pārsteigumu. Padzirdējuši, ka Epšteinā koncertē viesi no Latvijas, uz pasākumu ieradās tuvējā apkārtnē dzīvojošie latvieši. Parunāties ar tautiešiem atnāca kāds sirms vīrs, kurš emigrējis no Latvijas kara laikā un nu dzīvo Amerikā, bet pāris stundu pirms koncerta ieradies Vācijā. Latviešu valoda vīram gan nedaudz bija piemirsusies, taču tradicionālās latviešu tautas dejas — nē. Ar asarām acīs viņš klausījās aizkraukliešu izpildīto dziesmu “Pūt, vējiņi!”.
Pēc koncerta pie mums pienāca kāda mūzikas skolotāja, kura savlaik strādājusi Limbažos, bet nu pārcēlusies pie vīra uz pilsētu netālu no Epšteinas. Apjautājusies, kā klājas, un nedaudz pastāstījusi par sevi, viņa klusi pajautāja, vai mums nav līdzi Latvijas rupjmaizes. Mums bija. Saņēmusi maizes kukulīti abās rokās, viņa nolauza gabaliņu rudzu maizes un kāri to notiesāja. Bijām kādam sagādājuši dubultu prieku — gan ar latviešu dziesmām un dejām, gan gardu ciemakukuli no dzimtenes. Savukārt ģimnāzijas deju kolektīva dalībniece Lelde Libeka pirmo reizi klātienē satika vēstuļu draudzeni.
Pa Reinu kopā ar Eiropas deputātu
Ceļojuma pēdējā dienā devāmies izklaides braucienā pa Reinu, kas bija veltīts Eiropas dienas svinībām. Parasti šajā dienā Epšteinā notiek pils svētki, bet šoreiz tie bija svētki uz kuģa “La Paloma”. Kopā ar mums braucienā devās Eiropas Parlamenta deputāts no Vācijas Mihaels Galers. “Pirms 60 gadiem šajā dienā beidzās Otrais pasaules karš. Rietumos tā bija patiesa brīvība, bet Latvija dzīvoja okupācijas varā. Esmu bijis Latvijā un nu vēroju, kā jūsu valsts mainās un attīstās. Ceru, ka jaunā paaudze varēs dzīvot daudz labāk”, domā Galera kungs.
Mihaels Galers un Francis Fluhs vadīja diskusiju pie apaļā galda. Vācieši un latviešu jaunieši diskutēja par Latvijas vietu un nākotni Eiropas Savienībā, sprieda, kas mainījies pēc iestāšanās šajā savienībā. Noklausījušies Epšteinas mūzikas skolas džeza ansambļa muzikālo sveicienu, jaunieši piedalījās dažādos konkursos par Eiropas Savienību. Lika puzles un piedalījās jautājumu—atbilžu konkursā. Noslēgumā notika loterija, kurā par 50 centiem varēja iegādāties biļeti, bet no laimes akas izvilkt daudz vērtīgu balvu.
Loreleja gremdē kuģus
Braucot ar kuģīti, pietika laika vērot arī gleznaino Reinas piekrasti, kuru klāj vīna dārzi, jo “La Palomas” ceļojuma maršruts vijas cauri lielākajam vīna audzēšanas apgabalam Vācijā.
Ceļojums pa Reinu beidzās pie Lorelejas klints — slavenākās vietas uz šīs upes. Braucot tai garām, dziedājām Heinriha Heines “Lorelejas dziesmu”. Tā ir leģenda par skaistu sievieti, kura sēž klints galā un ar zelta ķemmi ķemmē savus dzeltenos matus, kurus apmirdz saulriets. Garām brauc kāds jūrnieks. Lūkojoties Lorelejas burvīgajā smaidā, ļaujas viļņu varai un nogrimst upes dibenā. Runā, ka dienās, kad spoži spīd saule, klints galā varot manīt Lorelejas zelta atspīdumu. Diemžēl to nepiedzīvojām, jo laiks, ko pavadījām Vācijā, bija ļoti mainīgs. Lietus mijās ar vāriem saules stariem, kuri mēģināja izlauzties no mākoņu segas. Vietā pie Lorelejas klints upe ir šaura un bīstama, tāpēc negadījumi tur ir diezgan bieži.
Katrā kalna galā pa pilij
Katrā apdzīvotajā vietā Reinas krastā kalna galā slejas kāda pils vai cietoksnis. Tās visas ir saglabātas, labi uzturētas un apdzīvotas. Pilīs iekārtoti dažādi centri, muzeji, iestādes, viesnīcas. Mūsu ceļojuma pēdējais apskates objekts ir viena no šādām pilīm — Marksburgas cietoksnis. Tā ir vienīgā pils Reinas apgabalā, kura saglabājusies oriģināla, pārējās ir atjaunotas. Marksburgas cietoksnis ir privātīpašums, un tajā joprojām dzīvo cilvēki. Vienā pils daļā iekārtoti dzīvokļi īpašniekam, pārvaldniekam un pastāvīgajam gidam.
Pa lielajiem pakāpieniem no pils vārtiem līdz pirmajai telpai kāpjam kājām, taču viduslaiku bruņās tērpti bruņinieki līdz pat guļamistabas durvīm jājuši zirga mugurā. Mūsdienās zirgi ar tādu smagumu mugurā, jājot pa trepēm, jau sen būtu kājas pārlauzuši. Pilī apskatījām moku rīkus, ieroču istabu, smēdi, kungu istabas, virtuvi un vīna pagrabus. Viduslaiku bruņinieki, izrādās, bijuši lieli dzērāji. Dienā izdzēruši 5—7 litrus vīna un to vēl piedevām šķaidījuši ar ūdeni, lai nebūtu tik skābs. Savukārt pils ēdamistabā dzirdējām vienu no versijām par to, kā cēlies teiciens “novākt galdu”. Kad kungi paēduši, kalpotāji nevis novākuši traukus no galda, bet pacēluši un aiznesuši visu galdavirsmu.
***
Nokāpuši kalna pakājē, atgriežamies Limburgā. Sakravājuši mantas, atvadāmies no vācu draugiem, un sākas mūsu mājupceļš. Dziedot un dejojot festivālā Lindenholchauzenā un koncertā Epšteinā, no Vācijas skaistās dabas un sakoptās vides neredzējām daudz, tomēr jaukie pasākumi un sirsnīgā uzņemšana vēl ilgi būs atmiņā.
