Mēs, Pļaviņu veco ļaužu un invalīdu pansionāta 2. stāva iemītnieki, esam ļoti sašutuši, jo kādam Pļaviņu pilsētas iedzīvotājam no gaiteņa galdiņa ievajadzējās mūsu skaisto galdautu.
Mēs, Pļaviņu veco ļaužu un invalīdu pansionāta 2. stāva iemītnieki, esam ļoti sašutuši, jo kādam Pļaviņu pilsētas iedzīvotājam no gaiteņa galdiņa ievajadzējās mūsu skaisto galdautu. Savu gaiteni kopjam paši, audzējam puķes, kā arī šo telpu mazgājam. Kādā vakarā pansionātā bija ienākusi zemeņu tirgotāja, līdz ar viņas aiziešanu pazuda arī galdauts.
Tas mums ļoti sāp, jo esam cilvēki, kuri gandrīz netiek ārā. Mēs tomēr dzīvojam savu dzīvi, veidojam to, jo gribam būt skaistā vidē. Vai mūsdienās cilvēks, kurš pats var staigāt, kļuvis tik nabags, ka jāzog no pansionāta invalīdu manta? Cik ilgi mēs tā dzīvosim?
