Ieber savus sapņus baltā jasmīnziedā, es tos lēnām izlasīšu, draugs.
***
Ieber savus sapņus baltā jasmīnziedā,
Es tos lēnām izlasīšu, draugs,
Ja ne vasarā, tad baltā ziemas dienā,
Tad, kad zaros sniega ziedi plauks.
Ieber savus gadus baltā jasmīnziedā,
Lai tie rīta gaismā pretī iemirgo.
Lai tie nevīst pirmā rudens salnā,
Bet kā brīnums apkārt sudrabo.
Ieber savu smaidu baltā jasmīnziedā,
Lai tu savu gaismu vari citiem dot.
Lai tas arī tumšā rudens dienā
Jasmīngaismu spētu izstarot.
Piestās mūsu skati baltā jasmīnziedā,
Rīta dzidro rasu dzersim kopā, draugs.
Un varbūt kādreiz baltā ziemas dienā
Jasmīnvēji mūsu sapņos trauks.
Mūsu sapņi, mūsu gadi — baltie jasmīnvēji —
Tā kā upes straume tālāk trauc un trauc.
Vien paliek mirklis kāds, ko notvert spēji,
Un ziedu baltais sniegs, kurš mūsu matus jauc.
***
Draugiem tiekoties
Uzvilksim skaņas atmiņu stīgām
Un savu jaunību pieskandināsim.
No vakara līdz austošajam rītam
Nakts tumsu projām raidīsim.
Tad sveicināsim rīta agro vēju,
Kurš iztraucēts pār jumta kori trauks.
Bet varbūt sāksim naktstauriņa deju,
Kura savā ritmā visus līdzi sauks.
Nu ko lai dara, esam tādi, kādi esam.
Ir katram rūgtums savs, un katram ir savs prieks,
Bet to gaismas stariņu, ko katrs sirdī nesam,
To šobrīd nespēs noslāpēt neviens.
Tāpēc uzvilksim skaņas atmiņu stīgām
Un savu jaunību pieskandināsim.
Ar jautrām dejām un skanošām dziesmām
Mēs savu jaunību iepriecināsim.
***
Lai mūsu vasaras skanīgas līgo,
Un ziedu vēji lai silti pūš,
Lai atskan dziesmas un vijoles stīgo,
Lai vasaras vējos ieskrien mums mūžs.
Liepziediem bagātas vasaras vēlu,
Ne jau tās vērmeļu rūgtuma pielietās — nē,
Rudzpuķu gaišumu, magoņu siltumu —
Lai mūsu vasaras izzied saulītē.
Ārija Āre
***
Tuvam cilvēkam
Es gribu sev ticību saglabāt, —
Ak, dzīve, spēku man sūti,
lai tajā brīdī, kad ir grūti,
tu vienmēr man būtu klāt.
Vēl brītiņu paliec. Neaizej!
Kas zin”, kad atkal te būsi?
Paskaties, kā mākoņu ēnas dej,
pirms tu kādam par atmiņu kļūsi.
Atnāc un brītiņu paliec,
brītiņu atmiņās manās.
Viss ir tāpat kā toreiz.
Skaties — arī bites jau liepziedos ganās…
Alma Upmale
***
Ir vēsture kā ielasmeita,
Kas grib, tas viņu pērk un ņem,
Tai novilkta ir sārtā kleita,
Un tomēr tā kā ielasmeita
Te uzsmaida, te skaļi šņukst,
Te kreņķējas, te skaļi pukst,
Ir vēsture kā ielasmeita,
Kas grib, tas viņu pērk un ņem.
***
Kā bišu stropā dzīvojam,
Pat zvaigznes neredz skats,
Un tomēr, lai kurp ceļojam,
Tu vienmēr esi pats.
Kad laime pretī kautri nāk,
Tik gaišs, tik gaišs ir skats,
Tu apzinies: mēs dzīvojam,
Tu vienmēr esi pats.
Un tā vienmēr, un tā vienmēr,
Tu pats, es arī pati,
Mēs tālāk abi ceļojam,
Kaut sašķiebušies rati.
***
Viss pārejošs, un tu to zini,
Gan mīlestība, naids un posts.
Tu laikam to vairs nepiemini,
Viss pārejošs, un tu to zini,
Kad vientuļš jūties, varbūt mini:
Kur zudis mīlestības zieds?
Viss pārejošs, un tu to zini,
Gan mīlestība, naids un posts.
Gina Viegliņa
***
Buciņa dziesma
Mīļumiņš un maigums —
Rozīnīte sejā,
Un mans saldais augumiņš
Traucas mīlas dejā.
Tētuk, tētuk, neper mani,
Piedod savam buciņam.
Mammuk, mammuk, mīli mani —
Neturi vairs muciņā.
Manas acis — zvaigznītes —
Cauri tumsai staro.
Manas lūpas — laimītes —
Ar liekulību karo.
Tētuk, tētuk, neper mani,
Piedod savam buciņam.
Mammuk, mammuk, mīli mani —
Neturi vairs muciņā.
Spītīga es, zinu to —
Buciņš mazs ar ragiem,
Katru vārdu dzirdēto
Pārbaudu ar nagiem.
***
Kur tu biji, mana Dulsineja,
Pa kādām aklām takām klejoji,
Vai patiešām karnevāla dejā
Savu lielo lomu zvejoji?
Kur tu biji novakaros garos,
Kad alus kausā slīcinājos es
Un spēlēju ar dižozola zariem
Nepiesietās cilpas paslēpes.
Kur tu biji, mana Dulsineja,
Kad vējdzirnavu spārnos meklēju
Es Donkihota nesaprasto dzeju
Un bezgalības šaubās klusēju.
Diemžēl tikai šodien ieraudzīju —
Sapnis mans uz celma parkā skumst.
Diemžēl tikai šodien ieraudzīju
Saulrietu, kas nekad nesatumst.
Jānis Lazda
***
Kļava rudenī
Man šorīt kļava uzdāvināja zeltu.
Lai es to peltu?
Vai zemē mestu?
Vai varbūt cauri ziemai nestu?
Un ko lai es tai pretī dotu,
To prieku, kas dvēselē mīt?
Vai dāvāt kādu laimes dzirksti,
Ko sastapšu jau varbūt rīt?
Un tā ik rudeni jau atkārtojas viss —
Es brienu cauri zelta lapu simtiem
Un katru gadu bagātāka topu
Ar netveramiem atvasaras mirkļiem.
Bet ko gan kļava?
Tik laimīga un zeltaina ir šodien.
Kā svece izdeg pelēkajās dienās
Un skumjas atstāj sirdī mums ikvienam.
Jolanta Krilova
***
Atstāj vienu gaismas staru,
Lai, kad būšu tālu no tevis,
Es pāri varavīksnei varu
Tavās saules dienās raudzīties.
Un pavasara lietū aiziet
Pie tevis pasērst basām kājām,
Un, neko nevaicājot, paklusēt
Par zvaigzni, sapni un mājām.
Kad zeme pirmo asnu dzen,
Es zinu, viss ir tikai sākums.
Rīta stundā gaisma dzimst —
Viena varavīksne pār mums.
***
Vēlējums
Mācies no ābeles pavasarī
Neko no bijušā nenožēlot,
Vientuļam ceļa nācējam
Vēsu ūdens malku iedod.
Un negaidi, ka tev pateiksies,
Nesamulsti svešinieka skatiena.
Tev ābeles zari nolieksies,
Birs ziedi mātes priekšautā.
No asarām, kas nenožūst,
Cel savu mazo sapņu pili,
No dienām, kas projām plūst,
Paliks tas, ko mīli.
Sarmīte Rode
