Andrejs Iksens (22.02.1888.—8.06.1962.) ir viens no ievērojamākajiem XX gadsimta odzieniešiem. Zemnieks, brīvības cīnītājs, žurnālists, rakstnieks, dzejnieks — šīs viņa personības šķautnes ir nozīmīgas. Šoreiz pievērsīšos pēdējai no tām.
Andrejs Iksens (22.02.1888.—8.06.1962.) ir viens no ievērojamākajiem XX gadsimta odzieniešiem. Zemnieks, brīvības cīnītājs, žurnālists, rakstnieks, dzejnieks — šīs viņa personības šķautnes ir nozīmīgas. Šoreiz pievērsīšos pēdējai no tām.
Pirmie Andreja Iksena darbi dzejā iespiesti 1906. gadā satīriskajā izdevumā “Pēriens un Spēriens”. Taču par savas literārās darbības sākumu viņš uzskatīja 1919. gada decembri, kad laikrakstā “Latvijas Sargs” publicēja viņa dzejoli “Brāļiem kara laukā”.
Dzeju “sijā” Viktors Eglītis
Kad 1920. gada sākumā iznāca avīze “Latvijas Kareivis”, Iksens tajā sāka publicēt savus dzejoļus. Viņš atceras: “Tur tad nu manu spontāno dzejošanas mākslu ļoti stingri un lietišķi sijāja literārās daļas vadītājs Viktors Eglītis. Viņš ir mans skolotājs, viņam esmu pateicīgs vēl šodien. Bet Pāvils Rozītis man uz kādu nedēļu aizdeva slaveno Šimanska rakstniecības teoriju krievu valodā (otra tāda eksemplāra Rīgā toreiz nebija), kur es steigā centos iestudēt visas formas. Pēc tam esmu rakstījis gan decīmas, gan oktāvas, sekstīnas, tercīnas, sonetus (un nevienu trioletu), bet vismīļāks man kļuva aleksandrīnietis (Spensera pants), un šinī formā man dzejoļu ir vairāk par kuru katru latviešu dzejnieku, ko gan neviens kritiķis un literatūrvēsturnieks nav ievērojis, jo mani 200 dzejoļi nav krājumā iznākuši un tāpēc grūti pārskatāmi.”
Grāmatu neizdod
Andreja Iksena darbs dzejas laukā patiesi bija ražīgs. Tomēr, kā jau viņš pats atklājis citētajā tekstā, dzejoļu krājumu neizdeva, kaut gan 1939. gadā to sagatavoja un iesniedza Jāņa Rozes izdevniecībā. Taču jau nākamajā gadā Latviju okupēja, un drīz Jāni Rozi izsūtīja uz Sibīriju. Arī Iksens bija izvedamo sarakstā, bet, tā kā naktī no 13. uz 14. jūniju viņš neatradās savā Rīgas dzīvoklī, tad izglābās. Vēlāk Jāņa Rozes dēli manuskriptu neatrada, un to restaurēt nebija iespējams.
Raksta arī trimdā
Arī pēc Otrā Pasaules kara, būdams trimdā, Andrejs Iksens turpināja darboties literatūras laukā. Viņš sarakstīja karavīru varonību slavinošas poēmas “Kramu cilts” un “Marokas Baigais”, izdeva dzejoļu krājumu “Latvju sēta”.
Iksena dzeja bija veltīta visdažādākajām tēmām — latviešu tautas likteņgaitām un cīņām, Latvijas dabai un ļaudīm un viņu radītajai videi. Ernests Jurka raksta: “Iksens (..) literārā laukā ir atstājis paliekošu sliedi. Viņš varonības godināšanu ir pratis koordinēt ar savas dzimtās zemes skaistumu, dzīvesveida, parašu un savu bērnu dienu taku apmīļošanu”.
***
Siena šķūņi
Nāc līdz man pastaigāties, ceļiniek,
gar Pērsi, Vesetu, gar Kuju, Liedi —
tu redzēsi, kur stirna soļus liek,
kur zaķis rasā atstāj garu sliedi.
Vai nejūti, kā tev ap sirdi tiek,
kad vēro to, ko varbūt sapnī ģiedi?
Un ja ir vasarnakts, kad atspīd mēness,
tur šķūņi stāv kā izkaisītas sēnes.
Par velti mēģini tu viņus saskaitīt —
pie pirmā desmita jau apžilbst acis.
Dažs piegāzies un it kā sāņus krīt,
dažs zālē garajā kā maisiņš placis;
vēl dažam jumts, šķiet, nokritīs jau rīt,
bet dažam saimnieks apkārt grāvi racis.
Lai šķiet tie vienādi kā plašā pļava,
bet dvēsele ir katram šķūnim sava.
Ik gadu reiz tur daudzas saimes brauc,
lai sienā kaltētu vistrekno zāli.
Ar gaismu izkapts dzied un trīc, un kauc,
un drebēdami sakrīt biezie siena vāli.
Tur dziesmas skan, un puiši, meitas sauc,
spīd krēslā ugunskuri tuvi, tāli.
Un saimnieks rūpīgais, kad darbā stājas,
ar dabu un ar Dievu sarunājas.
Ar dziesmām paiet karstais siena laiks,
prieks pārņem cilvēkus ij darba svelmē.
Ne dažam zaudēta ir ūdas maiksts, ko liela līdaka tam vilka dzelmē.
Klāj klājumu un šķūņus miglas tvaiks,
zem — zemi mākoņi slīd debess velvē.
Miers. Apkārt lielais mežs. Un šķūņu simti
stāv pļavu plašumā kā sargi rimti.
Latvieša lūgšana trimdā
Pavadi, Dievs, mūsu tautu caur asaru jūru,
palīdzi viņai, Kungs, cilāt to ciešanu pūru,
rokas kas griež,
plecus un muguru spiež,
dzīvi mums darīdams sūru!
Uzklausi, Kungs, mūsu sāpes un bezgala mokas,
lūgšanā ceļam kad visi pret debesīm rokas!
Zeme jau sten,
ļaunums mūs izmisā dzen,
ļauji, lai darbi mums sokas.
Saskati gaismu, Dievs, acīs un sirdīs ko krājam,
svešzemes ceļos kad guruši dažreiz mēs stājam:
Ticību dod,
prieku un taisnību rod,
rādi reiz ceļu uz mājām.
Uzvarēt
Nav skaitā lieli mūsu pulki,
Bet liels ir viņu brīvais gars;
Var lepni teikt — jau droši sveras
Uz mūsu pusi likteņsvars.
Nav skaitā daudz mums karavīru,
Bet — katram pierē saule mirdz;
Vai zini, naidniek, viņu vārdus?
Tie — tautas asins, tautas sirds.
***
Publikācija sagatavota, izmantojot materiālus, kurus autoram Vietalvas novada vēstures pētniecības vajadzībām dāvināja Andreja Iksena meita Rasma.
