Secietis Ilmārs Apsāns pirms Jāņiem kooperatīvajā sabiedrībā “Sprīdītis” lūdza nopļaut zāli, taču pļāvējs līdz Apsāna kunga “Krastiem” nebija ticis vēl jūlija vidū. Ilmārs Apsāns “Sprīdīša” vadības atrunas par neizpildīto darbu uzskata par nepamatotām.
Secietis Ilmārs Apsāns pirms Jāņiem kooperatīvajā sabiedrībā “Sprīdītis” lūdza nopļaut zāli, taču pļāvējs līdz Apsāna kunga “Krastiem” nebija ticis vēl jūlija vidū. Ilmārs Apsāns “Sprīdīša” vadības atrunas par neizpildīto darbu uzskata par nepamatotām.
Ilmārs Apsāns stāsta:
— Dzīvoju septiņus kilometrus no Seces centra, un “Krastos” jānopļauj trīs hektārus liela pļava. Esmu kooperatīva pakalpojumus izmantojis arī agrāk un vienmēr par tiem samaksājis, tāpēc neredzu iemeslu, kāpēc mēnesi nevaru sagaidīt “Sprīdīša” pļāvēju. Nedomāju, ka šis uzņēmums ir tik bagāts, lai atteiktos no klientiem. Vai tad naudu viņiem nevajag? Es taču par pakalpojumu samaksāšu!
“Krastu” saimnieks pagājušajā nedēļā pļāvēju gaidīja katru dienu, jo bija labākais siena laiks. Kad tomēr nesagaidīja, pāris reižu zvanīja uz “Sprīdīša” kantori, kur dzirdēja vien atrunas.
Viena no tādām bija attālums no pagasta centra, taču kādā citā saimniecībā, kas ir netālu no “Krastiem”, kooperatīva pļāvējs pirms nedēļas strādāja. Apsāna kungs secina, ka attālums tomēr nav šķērslis. Viņš uzskata, ka arī trīs hektārus lielā pļava ir pietiekami liela, lai brauktu turp strādāt.
Agrāk “Krastos” bija zirgs, ar ko zemi apstrādāt un sienu pļaut, taču nu tā vairs nav, un ar rokām piepļaut sienu divām govīm un teļiem nevar. Savukārt “Sprīdītī” ir laba pļaujmašīna, kura zāli tūlīt arī savālo.
Seces pagasta kooperatīvās sabiedrības “Sprīdītis”, kuras galvenā nodarbošanās ir lauksaimnieciskās produkcijas ražošana un tikai tad pakalpojumu sniegšana, valdes priekšsēdētājs Leonīds Voskresenskis atbild:
— Protams, ne septiņu kilometru lielais attālums, ne mazais darba apjoms nav iemesls, lai nebrauktu pie kāda klienta. Taču vispirms pakalpojumus sniedzam kooperatīva paju biedriem un tikai pēc tam pārējiem. Kad sakrājušies vairāki pieteikumi, veidojam maršrutu, kas aptvertu pēc iespējas vairāk klientu lauku, lai mums nebūtu jābraukā no viena pagasta gala uz otru.
Voskresenska kungs nosauc arī kādu citu problēmu. Tā kā Eiropas Savienības tiešmaksājumus var saņemt tikai par to vien, ka pļavā zāle nopļauta, “Sprīdīša” pļāvējus aicina pļaut tādus laukus, pēc kuriem divas dienas pļaujmašīna jālabo. Ja lauks līdzens, dienā var nopļaut desmit hektāru, ja nē, pēc hektāra nopļaušanas pļaujmašīnai remonta dēļ ir piespiedu dīkstāve. Arī šīs nedēļas sākumā abas vācu firmas pļaujmašīnas kārtējo reizi bija salūzušas, taču Voskresenska kungs sola, ka drīzumā pļāvējs aizbrauks arī uz “Krastiem”. Tas gan esot risks, jo pieteiktajā pļavā “Sprīdīša” vīri agrāk neesot strādājuši.
Lai saimnieks mēnesi nedzīvotu neziņā, kāds kooperatīva darbinieks taču pa to pašu izstrādāto maršrutu varētu izbraukt un laukus iepriekš apskatīt, jau laikus pasakot, vai darbu paveiks vai atteiks.
