Lai baudītu skaistu atvaļinājumu, ne vienmēr jādodas garā ceļojumā. Reizēm vienas, divu dienu ceļojums sagādā daudz lielāku gandarījumu nekā divu nedēļu brauciens uz kādu tālu valsti. Ceļojums uz Igaunijas pierobežu man šķiet visneparastākais.
Lai baudītu skaistu atvaļinājumu, ne vienmēr jādodas garā ceļojumā. Reizēm vienas, divu dienu ceļojums sagādā daudz lielāku gandarījumu nekā divu nedēļu brauciens uz kādu tālu valsti. Ceļojums uz Igaunijas pierobežu man šķiet visneparastākais.
Kad bijām apskatījuši nelielu Igaunijas ciematiņu Monisti, gide mums sacīja: “Un tagad brauksim pie Meļa!”.
Ar meliem nekāda sakara
Šādās reizēs skolēnu ekskursijās mazākie bērni parasti jautājot: “Vai tas cilvēks daudz melo?”. Izrādās, ar meliem te nav nekāda sakara. Mūsu apskates objekts ir 1999. gadā izveidotā mežabrāļu saimniecība, un tās saimnieks nav vis melis, bet gan Mēliss Motuss. Viņš saimnieko pusotru kilometru no Igaunijas — Latvijas robežas Vastse-Roosa ciemā. Tajā mīt tikai 30 iedzīvotāju, taču pēdējos gados te iegriezušies cilvēki vai no visas pasaules. Viņus te saista mežabrāļu saimniecība un ekstrēmtūrisma iespēja — nakšņošana mežabrāļu pazemes bunkuros, tā izjūtot Igaunijas brīvības cīnītāju ikdienu.
Pagalmā mūs sagaidīja pats saimnieks — labsirdīgs zilacains igaunis. Viņš pastāstīja mums par savu savdabīgo saimniecību, kura reizē ir bizness un kuru dēvē arī par bunkurtūrismu. Taču tas viss darīts tikai ar vienu domu — neaizmirst tēvu un citus mežabrāļus.
Ticēja valsts neatkarībai
Pirms un pēc Otrā pasaules kara bailēs no svešās varas Igaunijas mežā aizgāja tūkstošiem vīru. Viņi ticēja, ka ar citu valstu palīdzību varēs atjaunot Igaunijas neatkarību. Meža augstākajās vietās bija izbūvēti bunkuri. Tajos varēja dzīvot visu gadu. Padomju vara neatlaidīgi medīja mežabrāļus. Daļu notverto nogalināja vai izsūtīja uz Sibīriju. Pēdējie mežabrāļi no meža iznāca tikai septiņdesmito gadu sākumā.
Uztic dēlam noslēpumu
Mēlisa tēvs Harijs Motuss mežabrāļu gaitās aizvadīja 13 gadu — mājās viņš pārnāca 1954. gadā. Tad pirmais represiju vilnis bija jau aiz muguras. Tajā laikā pēc Staļina nāves no Sibīrijas sāka atgriezties pirmie izsūtītie.
Tēvs Mēlisam un brāļiem par savām gaitām stāstīja diezgan maz. Ar lepnumu Mēliss atceras, ka tēvs viņam, vēl skolēnam esot, uzticējis kādu noslēpumu — tēvs pirms iznākšanas no meža bija noslēpis savu mašīnpistoli skolas bēniņos zem grīdas. Tikai Igaunijas valsts 80. gadadienā Mēliss šo ieroci izvilka no slēptuves. Mašīnpistole nodota Monistes muzejam.
Tēvocis būtu apmierināts
Lai sāktu kādu biznesu, tradicionālu vai netradicionālu, vajadzīgs sākuma kapitāls. Mēlisam, var teikt, laimējās — Austrālijā dzīvoja viņa tēvabrālis Maksis, kurš 1944. gadā aizmuka no Igaunijas. Pēc 50 gadiem vīrs ratiņkrēslā vēlējās atgriezties mājās, lai tur nomirtu. Igaunijā viņš nodzīvoja tikai dažas nedēļas. Savus ietaupījumus Maksis atstāja Mēlisam un lūdza par šo naudu kaut ko izdarīt Igaunijas labā.
— Izdomāju, ka mans mērķis būs dzīvības saglabāšana šajā nomalē un īstu Igaunijas neatkarībai ticējušu mežabrāļu piemiņas iemūžināšana, — saka Mēliss. Tēvoča atstāto naudu Mēliss ieguldījis vairākos uzņēmumos, kuros ir darbs daudziem cilvēkiem. Ja tēvocis no mākoņa maliņas palūkotos, kā darbojas viņa brāļadēls, viņš noteikti būtu ļoti apmierināts.
(Turpmāk vēl)
