Iršēniete Herta Tene rīt, 17. jūlijā, svin 90. dzimšanas dienu. Jubilāre lielāko mūža daļu nodzīvojusi Iršu pagastā un, strādājot skolā un bērnudārzā, izaudzinājusi un izskolojusi vismaz divas iršēniešu paaudzes.
Iršēniete Herta Tene rīt, 17. jūlijā, svin 90. dzimšanas dienu. Jubilāre lielāko mūža daļu nodzīvojusi Iršu pagastā un, strādājot skolā un bērnudārzā, izaudzinājusi un izskolojusi vismaz divas iršēniešu paaudzes.
Tēvs — garīgais audzinātājs
Dzimtā puse jubilārei ir starp Jaungulbeni un Lubānu — tagadējais Līgo pagasts. Tēvs, māte un visi apkārtnes zemnieku ļaudis ir ģimenes trejmeitiņu audzinātāji, mācot — kas labs, kas slikts. Tēva bauslis “Nedari otram to, kas pašam nepatīk!” meitenei iegulst prātā uz visu mūžu.
Atkal un atkal atmiņu stāstos, tāpat kā Brigaderes Annelei, dzīvo darbīgais un allaž optimistiski un poētiski noskaņotais tēvs. Būdams kalpa cilvēks, dažādu amatu pratējs, stipra morālā gara un dabas pazinējs, viņš to pratis ieaudzināt arī savās meitās. Māte raksturā noslēgtāka, lietišķāka. Tēva ietekmēta, mazā Herta jau agrā bērnībā vēro apkārtējo pasauli, dabā un cilvēku attiecībās saskatot poēziju un neparasto: tur Vasarsvētku Svētā gara brīnums plaukstošu bērzu birzī, tur līdzjūtīgu kaimiņu dāvātās eglītes mirdzums diloņslimai meitenītei Ziemsvētku vakarā.
Skolas gaitas sāk, kā pati jubilāre saka, brīnišķīgajā Rupsalas četrklasīgajā pamatskolā. Tur jaukā skolotāja (arī jubilāres māsīca) Zaharovskas jaunkundze pašaizliedzīgi rūpējas ne vien par mazo Hertu, bet arī par citiem trūcīgākajiem bērniem, pat salāpot zeķītes skolas internātā dzīvojošajiem.
No Daukstes sešklasīgās skolas atmiņā palicis pārzinis Ejupa kungs, kurš domrakstos stingri māca ievērot rakstīšanas stilu. Pēc viņa padomiem jubilāre vadās vēl šodien.
Iztiek ar skolasbiedru grāmatām
Kaut arī materiāli trūcīgi dzīvojot, vecāki rūpējas, lai garīgi apdāvinātā meitene varētu mācīties tālāk Lubānas ģimnāzijā, kur viņas spējas atklājas labās dzimtās valodas un literatūras, vācu un latīņu valodas, vēstures, matemātikas zināšanās. Pie tam Herta lielākoties iztiek bez savām mācību grāmatām, izmantojot uz neilgu laiku aizdotās draudzīgu skolasbiedreņu grāmatas. Visu mūžu jubilāre sarakstās ar skolas gadu draudzenēm — Ellu, Zentu, Lūciju, Almu.
Māca simtiem iršēniešu
Pēc vidusskolas beigšanas Hertas garīgie vecāki ir skolotāji Herta un Gustavs Vītiņi, pie kuriem jauniete ilgāku laiku dzīvo un strādā, galvenokārt par auklīti viņu meitiņai Anitai. Tajā laikā jauniete no veclaiku puritāniskajiem uzskatiem izaug līdz modernajiem, mācoties saprast un vērtēt reālo dzīvi.
1942. gada oktobrī Herta Tene sāk skolotājas darbu Iršu pamatskolā. Varas maiņu un ilgajos okupācijas gados bieži ir spiesta aizliegt savu patriotisko pārliecību. Iršos arī aizrit viss darba mūžs — vairākus pēckara gadus par direktori, tad par skolotāju līdz 1976. gadam, mācot un audzinot simtiem mazo iršēniešu. Pēc tam — auklīte un mazo bērnu iemīļota pasaku teicēja Iršu bērnudārzā. Par pedagoģēm kļūst arī vairākas viņas audzēknes, divas vēl tagad strādā Iršu pamatskolā.
Vakaros top atmiņu stāsti
Jubilāre allaž ir sabiedriski aktīva, labprāt līdzdarbojas dažādos pasākumos un saietos gan ar padomu, gan humoristiskiem stāstījumiem. Kopā ar skolēniem dodas ekskursijās, vēlāk — ikgadējos pagasta pensionāru braucienos.
Cildināms ir Hertas Tenes gara možums un lasītkāre — nelasīta palikusi vien neliela daļa no pagasta bibliotēkas grāmatu tūkstošiem. Garajos ziemas vakaros top sirmās māmuļas jaukie atmiņu stāsti, arī daudzi “Staburaga” lasītāji tos iepazinuši.
Ko novēlēt? Lai stiprs gara spēks joprojām un veselība! Tāpat kā jubilāres un viņas skolēnu 1945. gada 9. maijā stādītajam ozolam pie Iršu vecās skolas “Laimdotās”!
