Nē, tādā atpūtas nometnē es vairs nepiedalīšos! Indriķa darba kolektīvs to rīkoja divas dienas.
Nē, tādā atpūtas nometnē es vairs nepiedalīšos! Indriķa darba kolektīvs to rīkoja divas dienas. Domāju, kā cilvēks pastaigāšu gar jūru, izrādīšu savu jauno peldkostīmu un vasaras kleitu, paēdīšu šašliku, iedzeršu sidru…. Bet kas tev deva!
Nometnes organizatori bija izdomājuši dažādas sporta sacensības. Katram bija jāpiedalās kādā sportaveidā. Kurā — to noteica lozējot. Man izlozēja maratonskrējienu — desmit kilometru. Tādas mokas es piedzīvoju pirmo reizi mūžā! Noblēdīties arī nevarēja — svešā mežā meklēt īsāko ceļu ir riskanti. Domāju, sarunāšu ar citām skrējējām tā lēnītiņām paieties, bet kas tev deva! Visas kā driģenes saēdušās — nu tik skries! Protams, es galā nonācu pēdējā. Stundu vēlāk nekā citas. Un kāda es izskatījos! Sarkaniem plankumiem vaigos, slapjiem matiem!
Ar Indriķi es vispār vairs nerunāju. Varēja taču “pa blatu” atbrīvojumu dabūt. Man pat viņš likās baigi laimīgs, ka es tur mežā mocījos.
Tā maratona dēļ es pat šašliku nedabūju. Kad visi ēda, es gulēju. Vakarā nebija spēka aizvilkties līdz ugunskuram.
Nesaprotu, kāpēc nometni sauca — atpūtas, manuprāt, tā bija moku nometne.
Izabella