Sunākstieša Ēvalda Brūvera vaļasprieks ir makšķerēšana. Vasarā gan tai var veltīt mazāk laika — lauku darbus nedrīkst atlikt tādēļ, ka gribas pasēdēt ezera vai upes malā.
Sunākstieša Ēvalda Brūvera vaļasprieks ir makšķerēšana. Vasarā gan tai var veltīt mazāk laika — lauku darbus nedrīkst atlikt tādēļ, ka gribas pasēdēt ezera vai upes malā.
— Bērnībā dzīvoju Līvānu apkaimē, netālu no Daugavas, — saka Brūvera kungs. — Tur arī iemācījos makšķerēt. Arī tagad, dzīvojot Sunākstē, brīvākos brīžos braucu makšķerēt. Visbiežāk uz Saukas vai Piksteres ezeru. Esmu vilcis lomus arī Alaukstā un Inesī. Parasti makšķerēju no laivas, kuru vedu līdzi. Ezeru krasti visbiežāk ir pārpurvojušies un aizauguši niedrēm, tāpēc atklātam ūdenim var piekļūt vienīgi ar laivu.
Ēvalds Brūveris nav vienīgais makšķernieks savā ģimenē. Arī viņa tēvs savlaik bijis kaislīgs zvejotājs. Ar to nodarbojas arī Ēvalda dēls un mazmeita.
— Parasti makšķerēt braucu kopā ar dēlu, — saka Ēvalda kungs. — Savukārt mazmeitiņa makšķerē dīķī pie mājas. Reiz noķēra tritonu, kurš nejauši ierija ēsmu, nekādi nevarēja viņu nokabināt no āķa. Bija jāiet palīgā.
Pats labprātāk ar pludiņmakšķeri ķeru brekšus. Interesanti vērot, kā breksis pamazām kustina ēsmu un lēnām nogulda pludiņu uz ūdens. Tad mirkli jāpagaida un var piecirst. Tā ir kā aizraujoša spēle. Lielākais breksis, ko esmu noķēris, svēra divus kilogramus. Šad tad arī spiningoju. Reiz izvilku četrus kilogramus smagu līdaku. Bija krietni jānopūlas, līdz viņu izdevās iecelt laivā. Tomēr ļoti lielas zivis ķeras reti. Pārsvarā izdodas vilkt brekšus svarā līdz puskilogramam.
Gadās arī kuriozas situācijas. Tas bija vēl bērnībā, kad dzīvojām netālu no Daugavas. Reiz sarunājām ar draugu pēcpusdienā braukt makšķerēt. Diena bija karsta, tāpēc pusdienlaikā nolēmu pagulēt un … aizgulējos par stundu. Pēkšņi uztrūkos, paķēru spiningu un skrēju uz upmalu. Redzu — draugs jau spiningo. Arī es, satvēris kātu vienā rokā, mēģināju mest vizuli. Taču biju vēl samiegojies, un no spējā metiena upē iekrita ne tikai vizulis, bet arī spininga kāts. Labi, ka tajā vietā nebija ļoti dziļš, un pēc ilgākas meklēšanas kātu izdevās izvilkt.
Makšķerējot Daugavā, reiz redzēju arī ūdru. Klusi sēdēju upes malā un vēroju pludiņu. Pēkšņi blakus kaut kas skaļi noplunkšķēja, un virs ūdens iznira purniņš ar garām ūsām un divas acis. Sākumā nesapratu, kas mani tik uzmanīgi vēro. Tikai tad, kad zvērs noplunkšķināja vēlreiz un iznira upes vidū, sapratu, kas tas bija ūdrs.
