Šonedēļ cauri Aizkraukles rajonam izbrauca velosipēdisti, kuri piedalās projekta “Pēdas” vadītāju rīkotajā velomaratonā “Pa Krišjāņa Barona takām”.
Šonedēļ cauri Aizkraukles rajonam izbrauca velosipēdisti, kuri piedalās projekta “Pēdas” vadītāju rīkotajā velomaratonā “Pa Krišjāņa Barona takām”. Viņu ceļš veda no Odzienas pils Vietalvā līdz Skrīveriem, pārceļoties arī uz Daugavas kreiso krastu.
“Pēdas” ir vides un izglītības projekts, kura galvenais mērķis — panākt attieksmes maiņu pret sevi un apkārtni. Šī projekta dalībnieki rīko sakopšanas talkas, stāda kokus, piedalās apzaļumošanā, iesaistot skolēnus un studentus, sadarbojoties ar Latvijas olimpiešiem. “Pēdas” pulcē kopā tos, kuriem tuvas tīras vides idejas un ir vēlēšanās dzīvot sakoptā Latvijā.
Ģenerālmēģinājums nākamajam gadam
Šogad projekta “Pēdas” īstenotāji pirmo reizi rīko velomaratonu “Pa Krišjāņa Barona takām”. Tā organizatore Vita Jaunzeme stāsta:
— Šis brauciens ir veltījums Dainu tēva 170. dzimšanas dienai. Pasākumu var saukt par ģenerālmēģinājumu, jo tas notiek pirmo reizi. Izbraukuši visu paredzēto maršrutu, zināsim, ko darījām pareizi, kādas bija mūsu kļūdas un kā rīkoties, nākamgad organizējot jaunu braucienu. Tas tiešām ir maratons, jo brauciens sastāv no 14 posmiem, un mēs tajā apvienojam fiziskās aktivitātes ar kultūrvēsturiskā mantojuma apgūšanu. Lai izturētu līdz galam, vajadzīgs spēks un izturība, jo riteņbraukšanā neviens no mums nav īpaši trenējies. Dažam šis ir pirmais ilgākais brauciens ar divriteni.
Šokē autobraucēju attieksme
Krišjānis Barons studēja Tērbatas universitātē Igaunijā, tāpēc velomaratons sākās Tartu pilsētā. Maršruts ir identisks tam, ko Ba-rons kājām mēroja, dodoties mājup no universitātes. Divas dienas ceļojuši pa Igauniju, braucēji šķērsoja Latvijas robežu. Dienā viņi nobrauc aptuveni 60 kilometru un pa labu ceļu brīžiem ripina ar ātrumu 30 kilometru stundā, taču, braucot pa lauku grants ceļiem, velosipēdisti dabū pamatīgi pakratīties.
Braucēji stāsta, ka visbriesmīgākā ir autobraucēju attieksme, jo viņi velosipēdistus neuzskata par vērā ņemamiem satiksmes dalībniekiem. Ceļā velobraucējus pavada mikroautobuss, kurā saliktas mantas. Busiņa vadītājs Ingus ir policists, un kopā ar viņu ceļā devies un braucējus sargā arī policijas suns Morss.
Sāk ar rītarosmi
Koknesē maratonisti ieradās brauciena piektās dienas pievakarē, pirms tam apskatījuši Vietalvu un Odzienas pili. Viņu pulkā ir skolēni, studenti, strādājošie, kurus var saukt par zaļi domājošiem dabas draugiem. Šoreiz grupā ir 14 braucēju, taču skaits mainās, jo līdzbraucēji var pievienoties jebkurā no posmiem un pārtraukt braucienu, kad tas kļuvis par grūtu. Nometni viņi izveidoja zemnieku saimniecības “Senči” piedāvātajā telšu vietā Daugavas krastā. Tur agri no rīta braucējus sastapa arī “Staburags”.
Ik rīts ceļotājiem sākas ar rītarosmi un lūgšanām, kuras gan nav saistītas ar reliģiju, bet ticību dabas spēkam. Viņi pateicas saulei, debesīm, vējam par labo laiku. Kamēr citi dzer rīta kafiju, grupas hroniste Agnese pieraksta redzēto un piedzīvoto, jo katru dienu apskatīta kāda ievērojama vieta, paveikts kāds labs darbs. Iestādīti koki, kopta apkārtne. Piemēram, kārtējā apmešanās vietā netālu no Valkas Gaujas krastā ieraudzījuši, cik tur netīrs, un sākuši to sakopt. Salasījuši astoņus maisus atkritumu, aizveduši līdz tuvākajai savākšanas vietai un uz maisiem uzlīmju veidā atstājuši sveicienus no projekta “Pēdas” dalībniekiem.
Iztiek
bez konfliktiem
Vita Jaunzeme piebilst: “Varbūt tas kādam liks aizdomāties. Kamēr strādājām, vietējie uz mums skatījās ar smīnu, sak, ko tie trakie tur raujas. Bet mūs tādi skatieni un replikas neaizskar, jo vēlēšanās dzīvot tīrā vidē ir lielāka. Kad tikko sākām savas aktivitātes, mūs izsmēja, taču laika gaitā domubiedru kļūst arvien vairāk.”
No Kokneses velomaratona dalībnieku ceļš veda uz Skrīveriem, bet ne pa Rīgas—Daugavpils šoseju. Viņi ar plostu pārcēlās pāri Daugavai, izbrauca cauri Staburagam un Secei, uz brīdi piestāja Aizkraukles pagastā un tad — caur Skrīveriem uz Madlienu.
Galvenais velomaratona ieguvums ir pozitīvas emocijas, ko cilvēki saņem no kopābūšanas, un spēks, ko raduši dabā. Vai, tik ilgi esot kopā, nerodas konflikti? Vita Jaunzeme stāsta: “Visi vakarā ir tik noguruši, ka nav spēka strīdēties. Izlādēties var braucot. Un pamazām visi kļūst arvien smaidīgāki. Dienās, kas pavadītas kopā, cilvēki, kuri pirmo reizi satikušies, kļūst par labiem draugiem.
