Aizvadītā nedēļa bija bagāta interesantām tiesas prāvām. Tās bija saistītas ar „Ventspils autonomā apgabala” mēra Aivara Lemberga, bijušā Valsts ieņēmumu dienesta ģenerāldirektora Andreja Sončika vārdu.
Aizvadītā nedēļa bija bagāta interesantām tiesas prāvām. Tās bija saistītas ar “Ventspils autonomā apgabala” mēra Aivara Lemberga, bijušā Valsts ieņēmumu dienesta ģenerāldirektora Andreja Sončika vārdu, kāds invalīds ratiņkrēslā tiesā pieprasīja 30 tūkstošu latu lielu kompensāciju par to, ka viņu divas reizes neielaida naktsklubā “Vernisāža”.
Taču visinteresantākās bija Jēkabpils rajona laikraksta “Brīvā Daugava” žurnālistes Ilzes Kalniņas un Saeimas deputāta Nikolaja Kabanova lietas. Abas saistītas ar publiski paustu viedokli, kas vēlāk vērtēts kā cieņu un godu aizskarošs.
Mūsu kolēģe kādā rakstā policistu nodēvēja par Robinu Hudu, un varas pārstāvis viņu iesūdzēja tiesā. Kāds paziņa, kurš strādā Aizkraukles rajona policijas pārvaldē, sacīja, ka būtu priecīgs, ja viņu kāds salīdzinātu ar Robinu Hudu.
Savukārt deputāts Nikolajs Kabanovs savus kolēģus no partijas “”Tēvzemei un Brīvībai”/LNNK”, kuri ievēlēti Eiropas Parlamentā, no Saeimas tribīnes nosauca par fašistiem. Tiesa viņam lika publiski atvainoties un piesprieda samaksāt vien 20 latu tiesas izdevumu.
Ir ko salīdzināt! Manuprāt, Kabanovam piespriestais sods ir niecīgs, īpaši ņemot vērā to, ka viņš jau vienreiz izrādījis necieņu valstij, kurā dzīvo. Pirms diviem gadiem pieņemšanā pie Valsts prezidentes viņš savu sasvīdušo seju noslaucīja Valsts karogā. To vēl varētu dēvēt par sīko huligānismu, bet fašisma piedēvēšanu jāvērtē daudz nopietnāk. Kabanovs pauda savu attieksmi arī pret tiesas lēmumu, kas, viņaprāt, esot politisks, nevis tiesisks. Viņš jau, protams, varot atvainoties par fašistiem nosauktajiem deputātiem, taču tas nebūšot no sirds. Tā šis cilvēks parāda, ka viņam nospļauties par tiesas lēmumu. Politiskie komentētāji Kabanovu jau sāk dēvēt par Latvijas Žirinovski.
Nesaprotu divas lietas. Ja jau Kabanovs saka šādu frāzi — “fašisti joprojām sēž Latvijas Saeimā”, tad pieļauj, ka arī pats pie viņiem pieder, jo sēž turpat. Otra lieta — kā cilvēks, kurš dzīvo Latvijā un pārstāv tās iedzīvotāju intereses parlamentā, var būt tik nelojāls pret šo valsti un ienīst tās tautu?
Pagājušajā nedēļā uzmanību saistīja vēl kāda ar jurisprudenci saistīta lieta — zvērināto tiesu izpildītāju streika draudi. Strādājot valsts interesēs, viņi prasa, lai valsts par šo pakalpojumu arī maksā, citādi tiesu izpildītājiem jābankrotē. Tikšanās laikā tieslietu ministre Solvita Āboltiņa sacīja, ka valsts savu naudu skaita un katram atlīdzības pieprasījumam jābūt pamatotam. Un vispār tiesu izpildītāji nav tiesīgi streikot un gūt peļņu.
Rodas jautājums — vai tiesu izpildītājiem sava nauda nav jāskaita un kāpēc no viena klienta naudu par pakalpojumu var prasīt, bet otra labā jāstrādā bez maksas? Tiesu izpildītājs algu sev un palīgam, naudu biroja uzturēšanai, kancelejas preču iegādei un citām lietām nopelna tāpat kā jebkurš cits uzņēmējs – sniedzot pakalpojumus. Valsts nostāja šajā lietā nav saprotama — tā ir gatava papildināt tiesu izpildītāju pienākumu klāstu, bet maksāt ne.
Par streiku tiesu izpildītāji lems augustā, bet vai tas mainīs situāciju? Salīdzinot ar ārzemju pieredzi, līdz šim vēl neviens streiks nav bijis tik vērienīgs, lai valdība tam būtu spiesta pievērst uzmanību. Citās valstīs darbojas tik spēcīgas arodbiedrības, kuras aizstāv savus biedrus, ka viņi uzdrīkstas apstādināt pat vilcienu un lidmašīnu satiksmi. Līdz šim vērienīgākā protesta akcija, kuru esmu redzējusi Latvijā, bija zemnieku bloķētās robežas. Toreiz zemkopji no visas Latvijas ar lauksaimniecības tehniku bija aizsprostojuši iebraukšanas ceļus valstī un pārbaudīja katru pārtikas produktu kravu, ko ieveda valstī.
Parasti streika laikā valdības pieņemtie lēmumi darbojušies īslaicīgi. Lai bļāvējiem aizbāztu mutes, kaut ko pasolīja, kaut ko arī izdarīja, un pēc mēneša viss jau bija aizmirsies. Domāju, ka līdz šim šādā veidā ilgtermiņā nav atrisināta neviena problēma. Bet lai tiesu izpildītājiem izdodas!
Tad nāca “melnā ceturtdiena” jeb “11. septembris Londonā”, un visi iepriekšējie notikumi likās mazsvarīgi un uz brīdi aizmirsās. Protams, ar mazāku bojāgājušo un ievainoto skaitu, ar mazākiem postījumiem nekā Amerikas Savienotajās Valstīs, taču tikpat liela traģēdija, kura atkal satricināja Rietumu pasauli. Daudzus no mums tas skāra arī personīgi, jo netrūkst cilvēku, kuriem Londonā vai tās tuvumā šobrīd dzīvo, strādā vai mācās radi, draugi un paziņas.
Uzzinot par notikušo, internetā sazinājos ar paziņām, lai noskaidrotu, vai ar viņiem viss kārtībā. Zinu, ka tāpat rīkojās daudzi aizkrauklieši. Paldies Dievam, mūsējie nav cietuši. Tikai divi latvieši guvuši vieglus ievainojumus, kas nav bīstami dzīvībai un veselībai. Divas dienas pēc notikušā par kādiem 40 latviešiem, par kuriem interesējās tuvinieki Latvijā, ziņu gan vēl nebija.
Briesmīgi apzināties, ka šādi teroristu uzbrukumi “nāk” aizvien tuvāk Austrumeiropai un arī Latvijai. Sākumā Amerikas Savienotās Valstis, tad Spānija, tagad Anglija. Kādā televīzijas raidījumā ielu intervijā viens jauneklis sacīja, ka terorakti Londonā viņu neuztrauc, vairāk esot jādomā par sevi pašu un mūsu nākotni. Uzskatu, ja mēs neuztrauksimies par to, kas notiek pasaulē, un nedomāsim, kā sevi no tā pasargāt, nekādas dižās nākotnes mums var arī nebūt. Pagājušā gada novembrī jau vēstīja par teroristu draudiem Somijai, Norvēģijai un Latvijai, ko bija izteikusi kāda radikālu islamistu organizācija Skandināvijā.
Diemžēl ar fanātiķiem, kuru pārliecība ir mirt par savu lietu, kuriem citu cilvēku dzīvības nav nekā vērtas, nav iespējami ne kompromisi, ne vienošanās. Un Lielbritānijas premjerministra Tonija Blēra vārdiem runājot — visas pasaules novērošana nevarēs apturēt teroristus iekāpt kādā autobusā ar nolūku nogalināt atkal.
Lai nebūtu jābeidz ar tādu skumju domu, svētdienas vakarā paraudzījos ārā pa logu un atcerējos, ka ir Septiņu brāļu diena. Un latviešu tautas ticējums vēsta — ja šajā dienā līst, līs vēl septiņas nedēļas, bet svētdien nelija. Tāpēc varam cerēt, ka vasaras otrā puse būs silta un saulaina.
