Aizkraukles mākslas skolas audzēkņu darbu skatēs īpaši izceļas Marinas Siņavinas darbi. Tie parasti ir spilgtākās krāsās, rūpīgi izstrādātas pat vissīkākās detaļas.
Aizkraukles mākslas skolas audzēkņu darbu skatēs īpaši izceļas Marinas Siņavinas darbi. Tie parasti ir spilgtākās krāsās, rūpīgi izstrādātas pat vissīkākās detaļas. Gleznošana ir viņas aizraušanās, taču meitene lolo sapni kļūt par modes dizaineri.
Visa dzīve vienā gleznā
Aizkraukliete Marina Siņavina šogad beidza mākslas skolu, un meitenes diplomdarbs bija ļoti neparasts. Simbolos un savdabīgos tēlos atainota visa Marinas dzīve, viņas domas, sapņi un tuvākie cilvēki. Meitene uzskata, ka viņas darbi ir savādāki, jo viņa no vienaudžiem atšķiras dzīves uztveres ziņā. Daudzi apgalvojot, ka Marinai, kura šogad beidza Aizkraukles 1. vidusskolas 11. klasi, piemīt bērnišķīgums, taču es sarunas gaitā pārliecinos, ka jaunietei vairāk piemīt pieauguša cilvēka domāšana un spriedumi.
Marina ir talantīga, bet tas neliek viņai justies kaut kā īpaši. “Jā, es protu labi zīmēt. Atceros, jau bērnudārzā vienmēr kaut ko zīmēju. Pa mātes līniju mūsu dzimtā visi labi zīmējuši, un es noteikti šīs spējas esmu mantojusi. Taču negribu, lai mani uztver kā nez kādu mākslinieci, jo tas var negatīvi ietekmēt attiecības ar draugiem, esmu taču parasta meitene,” saka Marina.
Trīs skolas reizē
Pirmo reizi par mācībām mākslas skolā Marina ieinteresējusies 12 gadu vecumā. Taču toreiz viņa jau mācījās divās skolās — vispārizglītojošajā un mūzikas skolā, kur apguva klavierspēli. Toreiz meitenes māte iebilda — diez vai Marina spēs apvienot nodarbības trijās skolās. Taču pēc trijiem gadiem iecere par mākslas skolu atkal atdzima, un vienu gadu Marina tiešām mācījās trijās skolās.
Kā to varēja paspēt? Meitene piebilst: “Ja grib, var paspēt visu, un, jo vairāk dari, jo vairāk var izdarīt. Tagad, kad esmu beigusi mākslas skolu, liekas, kaut kā pietrūkst. Esmu pieradusi ikdienā doties no vienas skolas uz otru, un nu tā vairs nav. Man ļoti patīk arī dejot, un nu es labprāt apmeklētu moderno deju nodarbības, taču Aizkrauklē nepiedāvā to, ko es vēlos.”
Ietekmē Merilinas dzīvesstāsts
Vasarā Marina palīdz māsas Svetlanas vadītajā kafejnīcā “Labi sēžam” Aizkrauklē, kuras sienu rotā Marinas gleznojums. Tas ir viņas lielākais darbs izmēru ziņā, taču darbietilpīgākais bijis diplomdarbs. Skiču un gleznas tapšanai veltīts viss mācību gads.
Marina četru gadu laikā, kurus mācījās mākslas skolā, izmēģināja dažādus zīmēšanas stilus. Izvēlētās tēmas parasti ietekmēja kāds tā mirkļa pārdzīvojums vai izlasīta grāmata. Meiteni ļoti ietekmēja Merilinas Monro dzīvesstāsts, tāpēc sākotnēji diplomdarba gleznā bija iecerēts šīs leģendārās sievietes tēls, tomēr vēlāk, konsultējoties ar skolotājiem, iecere nedaudz mainījās.
Diplomdarba gleznu Marina atstāja mākslas skolai. Vai nebija žēl šķirties no darba, kuram veltīts tik daudz laika un pūļu? Meitene saka: “Kāpēc lai būtu žēl? Es taču skolā pavadīju četrus gadus, ļoti daudz iemācījos. Lai tas ir veltījums mākslas skolai. Sev varu uzzīmēt daudz citu darbu.”
Zīmē naktī
Marinas zīmējumi mājās krājas mapītē. Dāvina viņa tos reti. Marina saka: “Šodien man zīmējums patīk, rīt vairs ne, bet kā es dāvināšu citam to, kas nepatīk man pašai?” Marinas zīmējumus saņēmuši galvenokārt radinieki, citiem tos dāvināt viņa vairās, jo baidās, ka paveikto nenovērtēs. Arī zīmēt viņai vislabāk patīk vienatnē, kad neviens nestāv aiz muguras un neraugās pār plecu. Mākslas skolā uzdotie darbi lielākoties tapuši mājās, strādājot patstāvīgi un bieži vien naktīs, kad pārējie jau devušies pie miera. Tomēr tieši tuvinieki vienmēr pirmie novērtē Marinas paveikto.
Jautāju meitenei, vai viņa kļūs par mākslinieci un ar to pelnīs iztiku? Marina saka: “Pagaidām neko citu neprotu, bet dzīvi tomēr domāju saistīt ar nopietnākām lietām.” Kluss aizkrauklietes sapnis ir kļūt par tērpu dizaineri. Pirmie mēģinājumi darināt tērpus bija mākslas skolā, arī mājās zīmēti pašas izsapņoti tērpi. “Ja es tiešām kļūtu par modes mākslinieci, negribētu radīt masveida produkciju, labāk veidot ekskluzīvas lietas,” atklāj Marina.
