Cilvēka mūžs ir ļoti īss, ja vērtē pēc padarītā, bet ļoti garš, ciešot sāpes. 17. jūnijā pirms 65 gadiem ļauna vara mums atņēma tiesības būt brīviem, un mūsu dzīvību varēja izdzēst vienā mirklī.
Cilvēka mūžs ir ļoti īss, ja vērtē pēc padarītā, bet ļoti garš, ciešot sāpes. 17. jūnijā pirms 65 gadiem ļauna vara mums atņēma tiesības būt brīviem, un mūsu dzīvību varēja izdzēst vienā mirklī. Domāju, kāpēc pasaule mierīgi noskatījās, kā iznīcina mazās tautas?
Seces vēl dzīvus palikušos represētos 14. jūnijā Brovacka kungs aicināja uz atceres brīdi pie piemiņas plāksnes pagasta centrā. No turienes sākās arestēto moku ceļš. Seces pagastā bija strādīgi ļaudis, koptas sētas, lauki priecēja saimniekus un garāmgājējus. Tagad skaistās mājas ir sagumušas, un daudzas sētas aizaug ar krūmiem un nezālēm. Pensionāriem nav ne līdzekļu, ne spēka tās sakopt.
Man tuvākajā apkārtnē bija 28 saimniecības, tagad ir tikai divas, kurās palikuši pensionāri. Pārējās dzīvo ienācēji. Septiņās saimniecībās cilvēki cenšas strādāt un kaut ko audzēt savai iztikai, 14 māju izpostītas, sabrukušas, bet saimnieki guļ smiltājā.
Secē ir arī daudz bezdarbnieku, bet nav kas strādā — ja sauc palīgā, kaut ko padara tikai pa roku galam. Tādēļ aicinu pensionārus nākt te dzīvot. Būs dārziņš, un arī kādu lopiņu var audzēt, jo ar pensiju vien nevar iztikt, ja tā nav vismaz simts latu. Man ir gotiņa, tātad arī piens, krējums, biezpiens un sviests. Ja nāksiet man palīgā sagādāt sienu, malku, ravēt, dēstīt — tas viss nebūs jāpērk, paši saražosim. Arī vecumā var ko darīt un apsēt dārzu.
Ja gribat palīdzēt paši sev un arī man, zvaniet Seces pagasta padomei vai pasta nodaļai un prasiet, kā nokļūt pie vecas, klibas tantes Dzidras Elksnes Seces pagasta “Celmos”. Dzīvojamā mītne nav glauna — bez tornīšiem, kolonnām un jumta logiem, bet pārbūvētā fermas ēkā. Te dzīvoju jau deviņus gadus, jo dzimtās mājas nojauca izsūtījuma laikā. Pensionāri, palīdzēsim cits citam kā vecos laikos kaimiņš kaimiņam.
