Šī Vietalvas—Odzienas novada vēstures fragmenta autors ir Nikolajs Avens, ilggadējs (1927.—1949.) Vietalvas aptiekārs.
Šī Vietalvas—Odzienas novada vēstures fragmenta autors ir Nikolajs Avens, ilggadējs (1927.—1949.) Vietalvas aptiekārs. Viņa atdusas vieta ir Vietalvas kapos. Viņš ir atstājis plašu manuskriptu par Vietalvas—Odzienas novada attīstību un uzplaukumu 19. gadsimta otrajā pusē. Tas vērtējams kā nozīmīgs kultūrvēsturisks izziņas materiāls, kas līdz ar Emīlijas Prūsas romānu “Gaismu sauca, gaisma ausa…” sniedz plašas ziņas par novadu un tā cilvēkiem.
Biedrības veidošanās priekšvēsture
Vietalvā 19. gadsimta otrajā pusē strauji izplatījās atmodas idejas. Vietalvas novadā, tāpat kā visā Latvijā, brieda doma popularizēt dziedāšanu latviešu tautā. No daudzām vietām Vietalvā saņēma ziņas par koru un biedrību organizēšanu: no Liezeres (1853.), Ārlavas (1857.), Dikļiem (1864.), Straupes (1864.), Lielvārdes (1865.), Lazdonas (1865.), Trikātas (1865.), Svitenes (1866.), Dzērbenes (1867.) un citām vietām.
Tur strādājošie latviešu tautskolotāji jau 1867./1868. gadā savās skolās sāka mācīt skolēnus kopdziedāšanā arī “uz balsīm”. Odzienas Mežsētu skolas skolotājs Jānis Bēķis ar savu kori vairākkārt bija aicināts uz Odzienas pili pie barona Rūdolfa Brimmera, kurš savam pagastam bija ne tikai kā tēvs, bet arī liels dziesmu mīļotājs. Radusies doma ar dziesmām papildināt svinīgos sarīkojumus Vietalvas baznīcā, ko Rūdolfs Brimmers kā baznīcas patrons arī atbalstījis. Labajam piemēram sekoja arī Vietalvas skolas koris.
Pārmaiņas klusajā novadā
Īpaši nozīmīgs Vietalvas—Odzienas novadam ir 1869. gads. Tas ieviesa vairākas pārmaiņas novada klusi un vienmuļi ritošajā dzīvē. Par Vietalvas muižas pārvaldnieku kļuva enerģiskais Juris Boors. Viņš pašmācības ceļā bija ieguvis izglītību un noteiktību dzīves uzskatos. Ar veiklo un saprātīgo saimniekošanu muižā un muižas glābšanu no izūtrupēšanas, līdz kurai barons Pālens (muižas īpašnieks) bija nonācis, saimniekodams ar Vāczemes strādniekiem un vadītājiem, Juris Boors ātri vien muižu saveda kārtībā. Muižas un draudzes ēku remontu un vairāku jaunceltņu dēļ viņš izpelnījās neliekuļotas uzslavas no Vietalvas un apkārtnes muižniekiem. Rezultātā pēc baznīcas patrona Rūdolfa Brimmera nāves Juri Booru ievēlēja par Vietalvas draudzes un arī baznīcas priekšnieku.
Liela nozīme tautas izglītības un kora dziedāšanas attīstībā Vietalvas novadā bija skolotāja Jura Kalniņa pārnākšanai uz Vietalvu 1870. gada aprīlī.
Toreizējais baznīcas priekšnieks Rūdolfs Brimmers kā Cēsu apriņķa skolu pārraugs apbraukāja skolas, meklēdams piemērotu darbinieku vakantajam Vietalvas draudzes skolas pārziņa un baznīcas ērģelnieka postenim. Brimmers izvēlējās jauno skolotāju Juri Kalniņu, kurš bija Ļaudonas skolotāja pagaidu palīgs.
Rūdolfa Brimmera ieteiktā Jura Kalniņa kandidatūra izraisīja lielu izbrīnu un neizpratni apkārtnes muižniekos un konservatīvajos draudzes locekļos, jo tajos laikos muižnieki neieredzēja progresīvi domājošos J. Cimzes semināra audzēkņus.
Neskatoties uz muižnieku un cienīgtēvu pretošanos (īpaši neapmierināts bija vietējās draudzes mācītājs Debners), liberālais Rūdolfs Brimmers izmantoja savas patrona tiesības un iecēla gara un prāta spējām bagātīgi apdāvināto un ar bezbailīgu raksturu apveltīto Juri Kalniņu par draudzes skolas skolotāju un baznīcas ērģelnieku Vietalvā, uz kurieni viņš arī pārnāca 1870. gada 3. aprīlī.
Nebar, bet pamāca
Juris Kalniņš bija centīgs, apdāvināts, muzikāls skolotājs, kurš apgaismības idejas pārnesa arī uz Vietalvu. Viņš uzskatīja, ka bērns ir līdzīgs mālam, no kura var izveidot lietaskoku. Ja viņš nonāk sliktās rokās, to var sabojāt. Turpretim apzinīga un apdāvināta audzinātāja rokās bērns kļūst par derīgu savas tautas locekli. J. Kalniņš nekad nav bāris savus skolēnus, bet nogrēkojušos iesaucis pie sevis kabinetā un ar vienkāršu tēvišķu pamācību un aizrādījumu par pārkāpuma nekorektumu tā
ietekmējis, ka vainīgais izgājis ārā sarkans kā pirtī nopērts.
Vietalvā J. Kalniņš sastapa domubiedrus. Viens no viņiem bija Andrejs Jankavs, dzimis Vietalvas “Skriņos” 1847. gada 10. jūlijā. 1858. gadā viņš iestājās Vietalvas draudzes skolā un no turienes pārgāja uz Jēkabpils apriņķa skolu. Kad sāka izplatīties baumas par obligāto iesaukumu armijā, Jankavs pieteicās par tautskolotāju, kuriem bija paredzēta atbrīvošana no karadienesta. Par skolotāju viņu iecēla 1865. gadā Vietalvas “Rušēnos”. 1869. gada beigās viņš kļuva par pagasta skrīveri.
(Turpmāk vēl)
