Mēs tik ļoti rāvāmies uz šo “saulaino tāli” — Eiropas Savienību, bet nu izrādās, ka pie tās debesīm savelkas arvien vairāk tumšu negaisa mākoņu.
Mēs tik ļoti rāvāmies uz šo “saulaino tāli” — Eiropas Savienību, bet nu izrādās, ka pie tās debesīm savelkas arvien vairāk tumšu negaisa mākoņu.
No klusām sēru dienām ar melnām lentām pie karogiem līdz sajūsmai, priekam un svaigam zaļumam skolu izlaidumu meijās — tik pretrunīga bija aizvadītā nedēļa.
Par to mēs diskutējam katru
gadu no jauna. Vai mums vajadzīgas divas piemiņas dienas gada visziedošākajā mēnesī, vai 9. klases audzēkņu izlaidums ir savienojams ar šīm dienām, vai, publiski sērojot, iegūsim vairāk nekā klusi sevī pieminot? Atbildi nosaka katra personiskā, ģimenes, dzimtas pieredze, prasme izvērtēt vēstures norises laikā. Tie, kuri domā, ka jādzīvo un jāskatās tikai uz priekšu, riskē reiz atģisties tukšumā, bez pamata zem kājām. Bez pagātnes nav nākotnes — vecs kā zeme ir šis teiciens, bet bezgala patiess.
Krievijas odiozais politiķis Vladimirs Žirinovskis bezkaunīgā cinismā nekautrējās apsveikt Baltijas valstis sakarā ar 65. gadadienu, kopš tās “iestājās” Padomju Savienībā. Kamēr vien saņemsim no Krievijas šāda satura sveicienus, mums jābūt gataviem jebkādām provokācijām.
Nedēļas nogalē Daugavpilī
skaisti izskanēja šīs Latgales pilsētas 730 gadu jubilejas pasākumi, īpaši novada Dziesmu svētki, kuros piedalījās 88 Latvijas kori, arī no Aizkraukles rajona. Šie Dziesmu svētki bija ļoti zīmīgi, jo notika tieši 65 gadus pēc liktenīgās dienas, kad toreizējais Latvijas prezidents Kārlis Ulmanis šādos svētkos piedalīties nevarēja un savu runu teica radiotranslācijā. Pašreizējā Valsts prezidente Vaira Vīķe—Freiberga Daugavpilī svētdien bija un tieši uzrunāja svētku dalībniekus. “…šajā dienā, kad notika pēdējie Latgales dziesmu svētki, tā bija pēdējā Latvijas brīvības diena uz veselu pusgadsimtu. Es priecājos būt jūsu priekšā kā brīvas Latvijas prezidente, kam nav jābaidās no šādas situācijas atjaunošanās,” viņa teica. Krievijas armija pie mūsu valsts robežas iebrukumam gatava, par laimi, nestāvēja un, ticu, nekad netraucēs latviešu tautai svinēt tās skaistākos svētkus.
Lāčādu, kamēr zvērs vēl
mežā, aizgājušajā nedēļā centās dalīt Eiropas Savienības valstu vadītāji. Tā nav viegla lieta — vienoties, kā 2007. — 2013. gadā tērēt Eiropas Savienības miljardus. Te nu īsti vietā atminēties Krilova fabulu par gulbi, vēzi un līdaku — katrs velk uz savu pusi, un vezums no vietas nekust. Donorvalstis grib maksāt kopbudžetā pēc iespējas mazāk, tās, kuras līdz šim saņēma lauvastiesu, nevēlas to zaudēt arī turpmāk, bet jaunās dalībvalstis, protams, cer iegūt pēc iespējas vairāk. Tajā skaitā Latvija. Pēc iepriekšējām prognozēm, Latvija var saņemt no 2,8 līdz 4 miljardiem eiro gadā. Atkarībā no tā, par kādu kompromisu dalībvalstis vienosies. Bet pagaidām tās nav spējušas vienoties, jo trīs valstis — Lielbritānija, Nīderlande un Zviedrija — ir iespītējušās kā āži. Tāpēc ES budžeta sadale uz priekšu nevirzās, tāpat kā ES konstitūcijas ratificēšana, kura nu uz nenoteiktu laiku atlikta.
Mēs tik ļoti rāvāmies uz šo “saulaino tāli” — Eiropas Savienību, bet nu izrādās, ka pie tās debesīm savelkas arvien vairāk tumšu negaisa mākoņu. Šajā savienībā sakrājies tik daudz problēmu, ka jebkuru mēģinājumu tās risināt cenšas reducēt uz klātpienācējiem, sak, cik labi bija, kad mūsu bija mazāk.
Man šopavasar bija iespēja
Briselē pavērot, kā strādā eiroparlamentārieši. Kad mums ļāva piedalīties plenārsēdē, cerēju dzirdēt aktīvas diskusijas, viedokļu apmaiņu, mēģinājumus pierādīt savu taisnību, taču biju bezgala pārsteigta, milzīgajā zālē ieraugot pāris desmitu deputātu un vienu sēdes vadītāju prezidijā. Katrs, kuram deva vārdu, vienaldzīgi nolasīja sakāmo un aizgāja, citos neklausoties. Zālē palika arvien mazāk cilvēku.
Jautāju Latvijas deputātam Rihardam Pīkam, vai tā viņi “strādā” vienmēr? Izrādās, deputāti ierodas plenārsēdēs tikai tad, kad pieteikušies debatēs par viņus interesējošu jautājumu vai gaidāma balsošana reģistrējoties. Pārējā laikā, kā mēdzam teikt, “darbs ar vēlētājiem”… Sēžu zālē deputāti izturas tāpat kā mūsu Saeimā — gaidot savu uzrunas laiku, lasa laikrakstus, apspriežas savā starpā, runā pa tālruni. Laiks rit, algu maksā, viss notiek.
Vēl pagājušajā nedēļā
pievērsu uzmanību aktivitātēm, kuras saistītas ar reģionālās reformas aktualizēšanos. Par to runāts tik daudz un ilgi, ka nemaz neticas, vai jel kādreiz to pabeigs. Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrs Māris Kučinskis atkal braukā pa Latviju un tiekas ar pašvaldību vadītājiem, mēģinādams pārliecināt, ka vislabākais risinājums Latvijai būtu piecu reģionu — Kurzeme, Vidzeme, Zemgale, Latgale, Rīga — modelis. Par apriņķiem vairs nerunā, jo angliski tik un tā būšot jāraksta “region”. Gribētu gan iebilst — nedzīvojam taču valstī, kurā viss notiek angļu valodā. Mēs kā vienmēr padevīgi piemērojamies, lai tikai Eiropas Savienības funkcionāriem, lasot mūsu “papīrus”, būtu vieglāk saprast.
Pilsētu savienības valde piecu reģionu modeli jau atbalstījusi, uzsverot, ka tas gan varētu būt tikai pārejas posms uz tieši vēlētām reģionu pašvaldībām. Taču mēs jau zinām, ka nekas nav tik mūžīgs kā pārejas laiks vai pagaidu variants…
Nedēļas nogalē skolās bija
izlaidumi. Braucu garām Aizkraukles pilsētas kultūras namam un biju pārsteigta, cik milzum daudz mašīnu visapkārt. Nu neviena brīva asfalta pleķīša! Un vēl sakām, ka slikti dzīvojam. Degvielas cena arvien pieaug, bet mašīnu skaits nesamazinās, tieši otrādi — palielinās. Var jau būt, ka “biezie” radinieki sabraukuši. Cerams, jaunieši, kuri aiziet no skolām, beigs studēt un nedzīvos sliktāk, savus bērnus jau no dzemdību nama vedīs personiskajās automašīnās.
Dārzos jau uzziedējuši
jasmīni. Tūlīt vērsies liepziedu pumpuri. Saka — tad jau vasara garām. Bet pēc astronomiskā kalendāra tā taču vakar tikai sākās! Zaļums paliek. To pa īstam spēj novērtēt vien tie, kuri dienvidu zemēs redzējuši saules izdedzinātos klajumus un augam sausā sienā pārvērsto zāli. Priecāsimies par to, kas mums dots, arī tad, ja lietus līst! Priecīgu līgošanu!
