Viena no iespējām, ko mums iemācīja pandēmija, ir attālinātais darbs. Kopš tā laika ir uzņēmumi vai iestādes, kur tas saglabājies teju pilnībā, bet citviet daļēji. Arvien skaļākas ir diskusijas, ka vismaz valsts pārvaldē jāpārtrauc šī prakse, bet pagaidām šāda iespēja vēl pastāv.

Arī pašvaldībās lielākoties darbinieki strādā klātienē. Aizkraukles novada pašvaldības izpilddirektors Uldis Riekstiņš atzīst, ka attālinātā darba iespēja ir saglabāta, bet šobrīd tādā režīmā strādā ļoti maz darbinieku.

— Pašvaldībā ir izstrādāta kārtība, kurā atrunāta attālinātā darba veikšana — jāuzrāda vieta, kur strādās, un tur arī jāatrodas, cik bieži jāpārlūko e-pasts, vienotās informācijas sistēmas, darbam nepieciešamo programmu izmantošana. Par to, vai darbinieks strādās attālināti, lēmumu var pieņemt iestādes vadītājs uz iesnieguma pamata un uzņemas atbildību, kā noris attālinātais darbs. Šobrīd pašvaldībā attālinātā darba režīmā strādā ap desmit cilvēku. To izmantot var būt arī vadītāja iniciatīva, ja iestādē ir, piemēram, situācija, ka darbiniekam tobrīd fiziski nav vietas, kur strādāt. Tā tas bija arī gadījumā, kad sāka remontēt domes ēku Aizkrauklē, jo tik daudz cilvēkiem atrast pagaidu darba telpas uzreiz nebija viegli. Daļa strādā apvienībās, bet daļa mājās, kas, visticamāk, ir tikai remonta laikā.

Mana līdzšinējā pieredze gan rāda, ka attālinātais darbs daļai darbinieku nav piemērots, ko arī paši atzinuši, jo mājās pietrūkst darba rutīnas. Tas gan atkarīgs no paša cilvēka. Valsts kanceleja šobrīd ir pret attālināto darbu, kam zināmā mērā piekrītu, bet nedomāju, ka vajadzētu atteikties pilnībā. Ir amati, kam nav tiešās saskares ar klientiem, tad kāpēc nestrādāt attālināti, ja darbs ir produktīvs. Turklāt ļoti novērtējam videokonferences, kas ir ļoti ērtas. Dažkārt dienā ir vairākas sanāksmes, un visas rīkot klātienē būtu grūti, un ir labi, ka var to darīt attālināti, kas ietaupa arī laiku. Ir gan situācijas, kad atsevišķus jautājumus, lai pieņemtu lēmumu, tomēr labāk izrunāt klātienē. Tā ka noderīgas un labas ir abas iespējas, — teic Uldis Riekstiņš.

Valsts, pašvaldības un privātajā sektorā šajā jautājumā pieredze gan atšķiras, tāpat kā nereti darba devējiem un darba ņēmējiem. Attālinātajām darbam ir gan savi ieguvumi, gan mīnusi. 

VIEDOKĻI

Sintija Pētersone, uzņēmuma “DeskTime” personāla vadītāja

– Pirmā lieta, kas būtu jāsaprot un jāatceras katram vadītājam – jebkāda veida darba forma – attālināta, klātienes vai dalīta nav nekas cits kā metode un viens no daudziem darba rīkiem. Kā jebkuru citu, to var izmantot vai neizmantot, bet tas vienmēr atduras pret organizācijas gatavību šādu vai citādu procesu ieviest. Tas, savukārt, ir iespējams tikai ar prasmīgu vadību un skaidru komunikāciju.

Jāapzinās, ka uzņēmumā, kurā strādā vairāk nekā viens cilvēks, nekas nav pašsaprotams, tāpēc ir jāvienojas par definīciju, ko visi saprot ar attālināto darbu. Piemēram, “DeskTime” esam vienojušies, ka darba laiku veltām tikai darbam, bet, lai veicinātu darbinieku autonomiju, esam ieviesuši kontaktstundas – kolēģi no pulksten 11 līdz 15 strādā un ir pieejami, bet pārējo laiku var plānot pēc saviem ieskatiem. Kāds darba dienu sāk jau pulksten 7, kāds līdz pulksten 11 aiziet pie friziera vai ārsta un darba stundas viņam ir vakarā. Tas palīdz izvairīties no strīdiem, ja kāds darba laikā dara ar darbu nesaistītas lietas, vienlaicīgi palīdzot saglabāt veselīgu darba un privātās dzīves līdzsvaru.

Pētījumi rāda, ka 59 % aptaujāto Latvijā attālinātais darbs palīdzējis palielināt ienākumus, bet 64 % – uzkrājumus. Īpaši jāuzsver pasaulē labi zināma statistika, kas tikpat spilgti izpaužas arī Latvijā, proti, bērni pie mums bieži aug ģimenēs ar vienu apgādnieku vai arī lielāko daļu aprūpes uzņemas tikai viens no vecākiem, visbiežāk – sievietes. Ja bērns slimo, deviņos gadījumos no 10 tā būs sieviete, kura paliks mājās aprūpēt mazuli. Attālināts darbs arī šādos gadījumos darbiniekam ļauj ilgstoši nezaudēt ienākumus, ja ņem “slimības” lapu, no kā, pavisam loģiski, iegūst arī darba devējs.

Tomēr jāsaprot, ka te būtiska loma ir gan vadītājiem, gan organizācijas kultūrai. Lai attālināts darbs būtu iespējams, jāvalda abpusējai uzticībai, skaidriem noteikumiem un prasmīgai vadībai, kas zina, kā saliedēt komandu arī attālinātos apstākļos.

Agnese Pumpure, “Draugiem Group” personāla attīstības un pieredzes vadītāja

– Attālinātais darbs, manuprāt, ir formāts, ko vajadzētu piedāvāt ikvienam darba devējam, ja vien darba specifika to pieļauj. Savā ikdienā to izjūtu kā lielu plusu un ieguvumu. Dzīvoju stundas attālumā no biroja, kas ir citā pilsētā. Uz biroju dodos dienās, kad ir klātienes tikšanās, pasākumi vai citi pienākumi, kas prasa manu fizisku klātbūtni. Citādāk labprātāk strādāju no mājām.

Esmu novērojusi, ka šādā formātā esmu daudz produktīvāka – darba dienās no mājām izdaru vairāk rakstāmo un plānojamo darbu, jo nav fona traucēkļu, kafija ir tuvāk un nav spontānu sarunu ar kolēģiem. Arī attālinātās tikšanās, apmācības un kursi ir ērtāki, jo nav jāmeklē brīvas telpas birojā vai jāsēž ar austiņām fonā esošajā rosībā.

Domāju, ka darba devējiem attālinātais darbs paver plašākas iespējas piesaistīt talantīgus darbiniekus un no jebkuras Latvijas vietas vai pat citām valstīm. Tāpat šāds modelis rada iespējas profesionāļiem ar kustību traucējumiem, kuri var pilnvērtīgi strādāt no sev pielāgotas vides. Attālinātais darbs ir draudzīgāks arī vecākiem, piemēram, skolēnu brīvlaikā, kad bērns ir pietiekami liels, lai pats sevi izklaidētu, bet vēl par mazu, lai paliktu mājās viens. Ir daudz dažādu situāciju, kurās darba devējs šādā veidā tikai iegūst.

Protams, attālinātā darba riski pastāv. Darbinieks var novērsties no darba, ceļot, vai visu dienu skatīties filmas. Pretējs risks ir, ka pazūd robeža starp darba un brīvo laiku, tāpēc darbinieks strādā vairāk, nekā nepieciešams. Taču tas ir savstarpējas uzticības un godīguma jautājums, ko nosaka uzņēmuma iekšējā kultūra, vadības pieeja un komandas darbs. Ja darbiniekam trūkst motivācijas un atbildības izjūtas, viņš atradīs veidu, kā izvairīties no darba neatkarīgi no formāta. Savukārt apzinīgs un lojāls darbinieks būs vienlīdz efektīvs gan klātienē, gan attālināti.

VALDA ĢĒRĶE, STRĀDĀ VALSTS UZŅĒMUMĀ

— Šobrīd strādāju trīs dienas klātienē un divas attālināti, kas domāju ir labi gan darba devējam, gan man kā darbiniecei. Ir lietas, ko, visticamāk, var ātrāk vai vienkāršāk paveikt uz vietas darbavietā, bet citādi ir vienalga, kur gatavoju, piemēram, līgumu, jo mans darbs lielākoties saistīts ar dokumentiem. Mājās viss ir uz vietas, tāpēc arī izdarīt visu var ātrāk, nav arī jāmēro ceļš līdz darbavietai. Man nav mazu bērnu vai citu apstākļu, kas varētu ietekmēt darba ritmu mājās. Turklāt piektdienās mums ir saīsināta darba diena, un ir labi, ka tad strādāju attālināti, jo, beidzot darbu, esmu jau mājās un varu darīt savas lietas. Bieži vien arī sapulces notiek videoformātā attālināti, un tad ir vienalga, kur esi. Protams, jārēķinās, ka manās attālinātajās darbdienās ir kāda sapulce, mācības vai tikšanās, kad jābūt klātienē.

Tikai attālināti strādāt gan negribētu, jo nepieciešama socializācija un tikšanās ar kolēģiem. Dažkārt tieši tas palīdz atrisināt kādu jautājumu. Tā ka esošais grafiks pagaidām ir ļoti labs. Domāju, ka tādējādi darbinieki mazāk nogurst un arī ceļa izdevumi samazinās.

RAIMONDS SPULS-VILCĀNS, uzņēmējs

— Tā ir viena no labajām iemaņām, ko apguvām pandēmijas laikā, tāpat videokonferences un citas iespējas. Tā kā vadu uzņēmumu, kur notiek ražošana, attālināti to veikt nevar. Man kā vadītājam tā ir lielāka iespēja, bet uzskatu, ka lielākoties tomēr jābūt uz vietas. Arī daļa administratīvo darbinieku varētu strādāt no mājām, un neuzstāju, ka viņiem noteikti jāatrodas darbavietā, bet visi tomēr labāk vēlas doties uz darbu. Esot darbavietā tomēr ir citādākas izjūtas un ritms. Ja nepieciešams, uzreiz kopā apspriežamies un risinām konkrētu jautājumu.

Ja runā par attālināto darbu kopumā, tas ir jautājums, cik daudz var uzticēties darbiniekiem. Nav pieņemami, ja darba laikā cilvēks nodarbojas ar personīgām lietām, bet, ja darba specifika ļauj, nav svarīgi, kur darbinieks strādā, ja vien ir rezultāts.

MATĪSS ZVEJSALNIEKS, strādā digitālās reklāmas jomā

— Izmantojot attālinātā darba iespējas, šobrīd strādāju uzņēmumā Latvijā, bet dzīvoju Portugālē. Strādāt attālināti sākām pandēmijā un lielākoties tā turpinām. Arī kolēģi Latvijā lielākoties strādā mājās, aizejot uz biroju dažas reizes nedēļā. Kā jau visam, tam ir savi plusi un mīnusi, bet manā jomā tas nav būtiski, kur ir darba vieta, jo strādāju datorā. Esot citviet jāpielāgojas vienīgi laika zonai, jo Latvijā mūsu darbalaiks ir no pulksten 9 līdz 18, bet Portugālē pēc vietējā laika tas sākas pulksten 7. Attālināti varu piedalīties arī visās sapulcēs. Uz Latviju atbraucu divas reizes gadā, un parasti iegadās tā, ka tajā laikā notiek kādi darba pasākumi. Tad arī varu satikt visus kolēģus un parunāties klātienē.

Attālinātā darba iespējas gan atkarīgas no konkrētām profesijām un darba pienākumiem, jo daļā tas nav iespējams, bet manā gadījumā problēmu nav. Pēc šī laika tādā ritmā, grūti pateikt, vai gribētu atgriezties darbā tikai klātienē. Ja vajadzētu, protams, darītu, bet visticamāk tomēr vēlētos strādāt dalītā režīmā. Kad darba ir vairāk, vieglāk strādāt mājās, kur neviens netraucē. Par to runājām ar kolēģiem, ka tiem, kuri birojā ir biežāk, ir vieglāk tur strādāt, bet tiem, kuri aiziet retāk, bieži vien gribas vairāk parunāties ar citiem. Viss atkarīgs no paša cilvēka.

— Vai jāsaglabā attālinātā darba iespējas?

SINTIJA, Aizkraukles pagastā

— Esmu par to, ka noteikti jābūt klātienes darbam. Ja strādā klātienē, tad iespējamas konsultācijas, var noskaidrot visas neskaidrības. Cilvēks saņem algu par to, ka viņš ir darbā. Esmu dzirdējusi, ka vajadzības gadījumā nevar kādu amatpersonu sazvanīt, kaut gan ir darba laiks. Es arī nobalsoju par to, lai būtu tikai klātienes darbs.

JANA, aizkraukliete

— Nē. Visiem ir jābūt savās darba vietās, iznāk, ka algu maksā par to, ka mājās sēž. Lielākā daļa, esot mājās, darbam pilnībā nenododas.

DZINTRA, Aizkrauklē

— Kādam tas ir aktuāli, un kāpēc gan nestrādāt attālināti, ja ir tāda iespēja? Būtībā darba devējs ar to tikai iegūst — telpas nav jāīrē, elektrība, ūdens nav jātērē, nav arī pusdienlaika. Ja cilvēkam nav būtiski atrasties darbavietā un ja viņam nav jābūt obligāti sasniedzamam, viņš var strādāt attālināti. 

Publikācija tapusi projektā “Mans pagasts, mana pilsēta”. Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikācijas saturu atbild laikraksts “Staburags”.