Alusdarīšanas noslēpumus zina vairs tikai retais — cilvēki alu labāk pērk veikalā, nevis brūvē paši. Arvien mazāk paliek vīru, kuri zina, kā no miežiem un apiņiem darīt dzērienu, kurš veldzē slāpes un lustina prātu.
Alusdarīšanas noslēpumus zina vairs tikai retais — cilvēki alu labāk pērk veikalā, nevis brūvē paši. Arvien mazāk paliek vīru, kuri zina, kā no miežiem un apiņiem darīt dzērienu, kurš veldzē slāpes un lustina prātu.
Alusdarīšanas noslēpumus zina mazzalvietis Francis Rublis. Viņš gan miestiņu brūvē reti — tas ir ilgs un darbietilpīgs process.
— Grūtākais ir sagatavot iesalu, — saka Rubļa kungs. — Nepieciešami ļoti tīri miežu graudi. Tos aplej ar ūdeni un aptuveni diennakti mērcē. Kad graudi uzbrieduši, tos izklāj apmēram desmit centimetru biezā slānī uz tīriem dēļiem un ļauj sadīgt. Kad sadīguši apmēram divus centimetrus gari asni un nelielas saknītes, graudi jākaltē. Vislabāk to darīt maizes krāsnī vai uz plīts. Tikai jāatceras, ka tiešs karstums iesalam var kaitēt. Kaltēt vislabāk uz sieta, kurš nedaudz pacelts virs plīts virsmas.
Kad graudi atkal kļuvuši zeltaini un tik cieti, ka ar zobiem grūti pārkost, iesals jāmaļ. Vajadzīgs ļoti rupjš malums — grauds jāpārdala uz pusēm vai trijās daļās. Smalkāk nav vēlams, jo tad dzēriens nebūs tik garšīgs. Tādēļ pēc malšanas vienmēr smalkākās daļiņas atsijāju.
Samalto un izsijāto iesalu beru mucā un pārleju ar karstu (aptuveni 85 grādi), bet ne verdošu ūdeni. Lejot ūdeni, masa intensīvi jāmaisa. Jo vairāk maisa, jo dzēriens pēc tam ir saldāks. Kad iesals apliets, to pārlej īpašā mucā, kurā tecina misu. Mucas dibenā ir caurums, kuru aizsprauž ar īpašu mietu. Apakšā koka skaliņi, tiem virsū salmi, un tikai tad lej aplieto iesalu. No šīs mucas, lēnām velkot laukā mietu, tecina misu. To pilda mucā, pievieno apiņu novārījumu un raugu. Pēc pāris dienām alus ir norūdzis.
Izstāstīt alusdarīšanas procesu var desmit minūtēs, taču to paveikt nebūt nav tik viegli. No graudu mērcēšanas brīža līdz pirmajam alus kausam paiet vismaz trīs nedēļas. Iespējams, tāpēc arvien retāk alu brūvē mājās. Turklāt darbs jādara ļoti rūpīgi, citādi nekas neizdosies, un alus nebūs garšīgs. Īpaši
svarīgi vienmēr lietot tīrus traukus, lai dzērienam nebūtu nepatīkamas piegaršas.
Arī Francis Rublis alu biežāk pērk veikalā, nevis brūvē pats. Tomēr paša darītais alus viņam garšo daudz labāk nekā veikalā pirktais. To atzīst arī Franča kunga paziņas.
— Esmu Lietuvas puika, — saka Francis Rublis. — Man ir četri brāļi. Viens no viņiem ir Jānis. Diemžēl Jānis dzīvo Lietuvā, un Līgovakarā satikties nav tik vienkārši. Šķiet, kas tur liels — šķērso tik upi, un lauka otrā pusē brāļa mājas, taču robežu nedrīkst šķērsot tur, kur ienāk prātā. Tāpēc Jāņus parasti svinu pie radiem Latvijas pusē.
