Avīzēs lasām par labiem darba darītājiem savā darbavietā, bet nezinām, kādi viņi ir saskarsmē ar citiem cilvēkiem.
Avīzēs lasām par labiem darba darītājiem savā darbavietā, bet nezinām, kādi viņi ir saskarsmē ar citiem cilvēkiem. Vai egoistiski paiet garām bēdās nonākušajam, vai nežēlīgi, atverot mašīnas durvis, izgrūž apnikušo četrkājaino draugu svešā vietā… Par to neviens neraksta.
Sabiedrībai vajadzētu zināt arī par sirdsbagātiem cilvēkiem, kuri, neraugoties uz aizņemtību, palīdz otram. Gribu pastāstīt par vienu no viņiem. Virpuļviesulis mājas jumta augstākajā vietā norāva šīferi. Ko darīt? Zvanu KUKam, iesaka — meklējiet pie kaimiņiem, zvanu pašvaldībai: “Meklējiet zāģētavā!”. To, kuri noteikti palīdzētu, nav mājās, cits aizņemts saimniecībā. Izskrēju puspagastu un nekā. Beidzot laimējās, satiku ceļā sievieti, kura norādīja virzienu un noteica: “Sirdscilvēks, ejiet, viņš jums palīdzēs!”.
Tā arī bija. Pāri mājas pagalmam nāca smaidoša simpātiska saimniece, kura ieteica atnākt vakarā ap septiņiem, kad vīrs pārbrauks no Rīgas, kur strādā Projektu realizācijas birojā par būvdarbu vadītāju. Tas ir Anatolijs Bičkovskis. Kaut arī aizņemts (pašiem mājās šķūnītis labojams), noguris no darba un ceļa, vairākas reizes nāca, lai palīdzētu. Atvadoties teica: “Nu varēs naktī mierīgi gulēt…”.
Tāda labestība ir cilvēka augstākā spēja iejusties cita problēmās un pārdzīvot līdzi.
