Guli! Sēdošam sunim vienu roku uzliek uz krustiem, ar otru pastiepj priekšējās ķepas uz priekšu.
Guli!
Sēdošam sunim vienu roku uzliek uz krustiem, ar otru pastiepj priekšējās ķepas uz priekšu. Tas liks viņam apgulties.
Žests: labo roku izstiepj plecu augstumā ar plaukstu uz leju. Pēc tam ātri nolaiž.
Sēdi!
Lai iemācītu šo komandu, ar vienu roku kucēnam uzspiež uz muguras, lai viņš notupstas, ar otru — viegli pavelk viņu aiz īsi saņemtas pavadas. Komandu paildzina, mēģina pat paiet tālāk. Taču komandas laikā sunim jāpaliek, sēžot vietā, viņš nedrīkst sekot saimniekam.
Žests: labo roku ātri izstiepj uz priekšu ar paceltu plaukstu.
Blakus!
Diezgan ilgstoši apgūstama komanda. Jāiemāca sunim iet vienā solī ar saimnieku — ne skrienot pa priekšu, ne velkoties aiz muguras. Sākuma viņu māca, turot īsā pavadā, kuru pēc vajadzības viegli pavelk, uzmundrinot pasteigties un neļaujot apstāties pie katra krūma. Pēc komandas sunim jāturas saimniekam kreisajā pusē.
Žests: ar kreiso roku pieplaukšķina sev pie sāniem.
Stāvi!
Suni pietur zem vēdera, lai viņš stāvētu kājās un negultos zemē.
Žests: labo roku strauji izstiepj uz augšu.
Ja tomēr vēlaties kucēnu vest uz suņu skolu, kur viņu apmācīs pieredzējis instruktors, to var darīt no dzīvnieka pusgada vecuma. Var arī sameklēt dresētāju privātstundām mājās.
Kucēna uzvedība saimnieka ziņā
Jauno mājas iemītnieku uzreiz iepazīstina ar viņa guļvietu (vislabāk noder porolona matracītis ar noņemamu pārvalku). Tā nedrīkst būt centrālapkures radiatoru tuvumā un caurvējā. Apmēram līdz triju mēnešu vecumam (aukstā gadalaikā vēl ilgāk) sava vieta mājās nepieciešama arī nākamajiem sargiem — āra suņiem. Jaunais četrkājainais iemītnieks jāpieradina pie savas vietas. Piemēram, guļvietā var nolikt spēļmantiņu vai arī kucēnu aizmigušu noguldīt uz matracīša, lai, atskanot vārdam: “Vieta!”, dzīvnieks saprastu, ko no viņa vēlas.
Dabisko vajadzību kārtošana Sākumā saimniekam jāmēģina noķert brīdi, kad kucēnam nepieciešams nokārtoties (visbiežāk tas ir pēc gulēšanas, īstas izspēlēšanās vai apmēram pusstundu pēc ēšanas). Šajos momentos jācenšas viņu izvest ārā vai arī nolikt uz noteiktā vietā noklātām avīzēm. Šādi rīkojoties, kucēns ar laiku (dažs jau divu triju mēnešu vecumā) zinās, kur viņam čurāt. Pieaugot viņš jau sapratīs, ka, atskanot vārdam: “Fui!”, izdarījis ko peļamu — nav prasījies ārā!.
Jāapgūst pavēle: “Nedrīkst!”. Kucēnam piemīt stiķi un niķi — piemēram, rūkt, ja viņu traucē ēšanas laikā, utt. Tādēļ dzīvniekam par nodarīto jāaizrāda stingrā tonī. Var arī viņam viegli uzsist ar salocītu avīzi.
“TVNET”.
