Martā publicējām bijušā leģionāra koknesieša Arnolda Vabuļa atmiņas par kara gadiem.
Martā publicējām bijušā leģionāra koknesieša Arnolda Vabuļa atmiņas par kara gadiem. Pēc to publicēšanas piezvanīja autors un pastāstīja, ka saņēmis daudz pateicības vārdu ne tikai no Latvijas, bet arī ārzemju lasītājiem. Vairāki vēlētos biežāk laikrakstā lasīt par mūsu vēsturi, jo no tās nav ko kautrēties.
Piedāvājam Arnolda Vabuļa atmiņas par kara beigās piedzīvoto.
Pēc Otrā pasaules kara latviešu leģionāri bija zaudētāji. Tikai tie, kuri pārdzīvojuši kara šausmas, zina, cik mazvērtīgs ir karavīrs — gūsteknis.
Smalka izmeklēšana
1945. gada 9. maijā sākās mans Golgātas ceļš. Vispirms bija Vecgaiķu muižas parks, kurā paši uzbūvējām lēģeri ar trīskāršu dzeloņdrāšu žogu. Pēc pāris nedēļām mūs dzina uz Bēni. Stacijā uz dzelzceļa sliedēm bija vagoni, kuros lielā karstumā dezinficēja apģērbu, arī pašiem bija iespēja nomazgāties.
Pēc tam mūs aizdzina uz Žagari un stāstīja, ka došot caurlaides, lai varētu braukt mājās. Taču Žagarē sargkareivji mūs sadzina tirguslaukumā, kam apkārt bija trīskāršs dzeloņdrāšu žogs. Visos sargtorņos bija karavīri ar ložmetējiem. Žagarē mūs pratināja. Tā bija smalka izmeklēšana ar dumjiem jautājumiem, piemēram: “Cik krievu nošāvāt? Kāpēc nepārnācāt pie mums (krieviem)?”. Pēc pāris nedēļām paziņoja, ka jāiet uz Jelgavu. Laiks bija karsts, ļoti slāpa, pāris reižu dienā atveda ūdeni, ar ēšanu bija kā kuro dienu. Ja atveda biezputru, tad ļoti maz, maizi gandrīz neredzējām.
Nekāp pāri auklai!
Jelgavā iegājām vēlu vakarā, mūs izvietoja pie cukurfabrikas, pļavā. Apkārt tai apvilka auklu. Mūs brīdināja, ja pārkāpsim auklu, bez brīdinājuma nošaus. Kādu nakti uznāca lietus, ļoti izmirkām, bet par to neviens nelikās zinis. Jelgavā bija jāuzkavējas, kamēr sagatavo vagonus mūsu izsūtīšanai. Kad bija sagatavots ešelons — logiem priekšā dzeloņdrātis, vagonu galos no dēļiem izgatavots otrais stāvs, lai varētu sadzīt vairāk cilvēku, pie durvīm novietota četrstūraina koka kaste no dēļiem(tā — tualetes vietā), paziņoja, ka varam braukt. Tas varēja būt jūnija sākumā, kad mums izsniedza sausiņus no rudzu maizes, cukuru lielos gabalos, prosas biezputru. Katrā vagonā ievietoja ap 60 cilvēku, durvis no ārpuses aizslēdza (uz dažiem vagoniem iekārtojās sargi ar ložmetējiem).
Jaukā pēcpusdienā sākām ceļu, pagaidām uz Krustpili. Par laimi, man izdevās cepurē noslēpt zīmuļa galu, vagonā dabūjām cementa papīra maisa driskas, uz tām rakstījām zīmītes un metām pa logiem pie stacijām. No Seces vagonā bijām trīs, visi rakstījām vēstulītes un izmetām stacijā, tā piederīgie dabūja zināt, ka esam dzīvi un aizbraucam Krievijas plašumos.
Pretī jaunai dzīvei
Kad iebraucām Tambovas apgabala Moršanskas pilsētā, tur nebija nekādu darbarīku, pat visvienkāršākās lāpstas. Drīz pēc ierašanās gūstekņu nometnē pieteicos darbā būvē. Lai cik trūcīgi bija ar instrumentiem, tomēr varēja kaut ko darīt. Lielie priekšnieki sludināja: kas vairāk padarīs, tas ātrāk tiks mājās, jo plāns dzina visus. Nepateica tikai kādās mājās, visbiežāk turpat uzkalniņā.
1946. gada 20. jūnijā lēģerī ieradās pārstāvis no Maskavas un meklēja cilvēku, kurš kaut ko saprot no tehnikas, īpaši no dīzeļiem. Tā kā biju strādājis ar dažādu marku traktoriem, tiku pieņemts darbā un reizē arī atbrīvots no nometnes.
Bijām ap 10—12 cilvēku. 1946. gada 23. jūnijā Līgo vakarā mūsu pavadonis nokārtoja, ka mums bija iespēja kāpt uz vagonu jumtiem (tā brauca daudzi). Vilciens gāja lēni, nakts bija silta, un mēs tikām Maskavā. Lai vietējie no mums nenobītos, jo apģērbs bija drausmīgs, mūs izvietoja kaut kādas noliktavas stūrī. Pavadonis pavēlēja mums nekur nerādīties. Drīz atbrauca slēgta automašīna, kurā sakāpām un aizbraucām uz kopmītnēm Pulksteņa ielā.
Apģērbu sadedzina
No slēgtās mašīnas mūs laukā nelaida, jo bijām netīri un utu pilni. Kopmītņu priekšnieks visiem iedeva sausiņus, nedaudz konservu. Pēc tam mūs mašīnā aizveda uz pirti, kur sadedzināja mūsu vecās drēbes. Pirtī pašiem bija jābūt frizieriem un viss, kas bija pucējams vai griežams, jānodzen. Pēc tam staršina iedeva smēri, ar ko viss ķermenis jānosmērē, tālāk kā jau pirtī: pirmo reizi kārtīgi nopērāmies un nomazgājāmies. Pēc tam saģērbāmies jaunās tīrās drēbēs.
Kopmītnē bijām 25 dažādu tautību cilvēki. Ēdām kā armijā. Maizei un cukuram mums izsniedza kartītes, jo šiem produktiem bija liela vērtība.
Iemācās krievu valodu
Darbs bija tuvu kopmītnēm, es strādāju ar amerikāņu dīzeļtraktoru. Maskavas — Saratovas kopuzņēmumā “Gazpromvod” visa tehnika bija amerikāņu. Vēlāk man iedeva lieljaudas traktoru. 1947. gadā strādāju elektrostacijā, kas bija pārvietojama, daudzmaz iemācījos krievu valodu, kuru agrāk nepratu. Tā mēs strādājām, daži karabiedri saslima un tika mājās jau 1946. gadā. Mēs tikai divi tur sabijām līdz 1948. gada janvārim. 1948. gadā iebraucām Latvijā, mājās, kur daudz kas bija mainījies, arī dzīve kļuvusi citāda.
