Mēdz teikt: ja vadzis ir pilns, tas lūst. Tieši tas pagājušajā nedēļā notika kultūras jomā.
Mēdz teikt: ja vadzis ir pilns, tas lūst. Tieši tas pagājušajā nedēļā notika kultūras jomā.
Trūcīgais finansējums un niecīgās algas ir galvenais iemesls, kāpēc Latvija drīz var palikt bez pasaulslavenā Valsts akadēmiskā kora “Latvija” — labākā profesionālo mūziķu kolektīva valstī.
Vīlies Kultūras ministrijā tās nevērīgās attieksmes dēļ, kora galvenais diriģents Māris Sirmais iesniedza atlūgumu, kuru negrasās ņemt atpakaļ.
Māris Sirmais kori vada astoņus gadus, un pēdējos piecos dziedātāju algas Kultūras ministrija tā arī nav palielinājusi. Dziedātāju alga ir 180 latu pirms nodokļu nomaksas. Arī šogad koris vērsās ar lūgumu algas palielināt, taču kultūras ministre Helēna Demakova esot svītrojusi šo priekšlikumu no šīgada budžeta grozījumu saraksta. Kultūras ministre gan kategoriski noliedz šo apgalvojumu un vainu noveļ uz Finanšu ministriju, kā arī sola darīt visu, lai dziedātāju algas tomēr palielinātu.
Mūsu valstī tā jau kļuvusi par ikdienu, ka tautas kalpi bez liekām pūlēm savā labā apgroza miljonus, bet, kad ir runa par valsts mērogā niecīgām summām, izliekas nedzirdīgi un vainu noveļ viens uz otru. Tā teikt, nav ko ar sīkumiem krāmēties. Taču arī aiz šiem šķietamajiem valsts līmeņa sīkumiem ir cilvēki, kuriem jāmēģina izdzīvot par grašiem. Kora dziedātāju atbildība ir ļoti liela — valsts gods. Taču valsts nevēlas par to maksāt.
Kora “Latvija” diriģenta izmisuma solis bija tikai viens no daudzajiem kultūras darbinieku mēģinājumiem pievērst uzmanību niecīgajam atalgojumam kultūras jomā. Pēc nedēļas sākumā notikušā Latvijas Teātra darbinieku savienības kongresa neapmierinātību ar ļoti zemo atalgojumu pauda arī Latvijas Nacionālās operas mākslinieki.
Operas solisti esot pieteikuši streiku, kurš gan noraidīts neprecīza juridiska formulējuma dēļ. Sapulcē, kurā Nacionālās operas vadība tikās ar māksliniekiem, žurnālistus neielaida.
Dīvaina ir operas vadības rīcība, izvairoties no kontaktiem ar presi, vēlāk gan paskaidrojot, ka preses darbinieku neielaišana sapulcē bijis tikai neveikls misēklis. Ļoti ticams šķiet sapulces dalībnieku stāstītais, ka operas direktors licis piecelties tiem, kuri uz šo tikšanos aicinājuši presi, ka dziedātāji pēc sapulces “apstrādāti” pa vienam un iebiedēti ar iespējamo diskriminēšanu nākotnē. Dziedātājiem nevar būt bargāka soda par aizliegumu piedalīties izrādēs. Zūd iespēja radoši izpausties un vienlaikus arī nopelnīt honorāru. Turklāt šāda sodamēra piemērošanu ir ļoti grūti pierādīt.
Operas vadība kārtējo reizi sola palielināt algas no 1. septembra vismaz visnodarbinātākajiem solistiem. Vienlaikus plānots izveidot starptautisku komisiju, lai novērtētu dziedātāju profesionalitāti un kvalifikāciju. Iespējams, tas tiešām ir veids, kā noteikt, kurš labākais un pelnījis lielāku algu, taču tikpat labi tas var būt siets, lai atsijātu citādi domājošos.
Streikam gatavojas arī arhīvos strādājošie un citu jomu kultūras darbinieki. Viņus nespēj mierināt fakts, ka valstij jābūvē jauna bibliotēka un koncertzāle. Naudu iztikai vajag tūlīt.
Kamēr aktieri un dziedātāji pieprasa naudu saviem tiešajiem priekšniekiem, arī Kultūras ministrijā ” pa gaisu put spalvas”, jo, kultūras ministres vārdiem runājot, sākušies “sievu kari”. Saplūkušās pašreizējā ministre Helēna Demakova (Tautas partija) un viņas priekštece Ingūna Rībena (“Jaunais laiks”). Strīda iemesls — nozīmīgāko kultūras objektu celtniecības uzraudzīšanai izveidotās aģentūras “Jaunie trīs brāļi” pusmiljonu latu lielais administratīvais budžets. Jaunajā aģentūrā, kura uzraudzīs un piesaistīs līdzekļus Latvijas Nacionālās bibliotēkas, Laikmetīgās mākslas muzeja un Akustiskās koncertzāles celtniecībai, paredzēts nodarbināt ap 30 cilvēku, kuri stundā pelnīs pat līdz divdesmit latiem.
Diskutējot par naudas tērēšanas lietderību jaunajā aģentūrā, abas politiķes tiktāl sastrīdējušās, ka nonākušas jau līdz personīgiem apvainojumiem. Tas neliecina neko labu ne par abām kundzēm, ne par vidi ministrijā. Tā vietā, lai pārliecinātos, vai, būvējot Latvijai 21. gadsimtā nozīmīgākās kultūras celtnes, naudu izmanto lietderīgi, abas dāmas viena otru “rausta aiz bizēm” kā skolas skuķes.
Pagājušajā nedēļā turpināja virmot kaislības arī ap neparakstīto Latvijas un Krievijas robežlīgumu. Cenšoties rast skaidrību, kā izkļūt no šķietamā strupceļa, valdība sāka virzīt izskatīšanai Saeimā likumprojektu. Tas liktu Satversmes tiesai novērtēt vēl neparakstītā robežlīguma atbilstību Satversmei gar ar, gan bez vienpusējās deklarācijas par Abreni, kuras dēļ Krievija atsakās robežlīgumu parakstīt.
Valdības rīcība šī jautājuma risināšanā ir skandaloza ārpolitiska izgāšanās, nevis varonīgs pretspars Krievijai. Nu valdība gatava “grimt vēl tālāk purvā”. Nevis, atzīstot kļūdas, labot tās, bet novelt savu politisko atbildību uz Satversmes tiesu, lai tā izlemj, kāds risinājums būtu vislabākais. Satversmes tiesa gan nav pērkams juristu kantorītis, kurā pasūtīt labvēlīgu spriedumu, lai izstrēbtu pašu radīto politisko putru.
Šovasar dzīve valstī būs raiba. Lauksaimnieki prasa atlīdzību par knišļu nodarītajiem postījumiem, kultūras darbinieki vēlas saņemt lielāku atalgojumu. Iespējams, piedzīvosim arī politiskās izrādes grandiozāko masu skatu — referendumu par Latvijas— Krievijas robežlīgumu. Ja lietainā laika dēļ nevarēsim, kā nākas, izbaudīt vasaras priekus, tad vismaz garlaicīgi jau nebūs.
