14. jūnijs — Komunistiskā genocīda upuru piemiņas diena.
Bija agrs pavasara rīts.
Lēģera konvojs mūs modināja. Mums nevienam nekā nebija, viss bija atņemts, par pulksteni nebija ko domāt, jo atņēma pat karotes, dakšiņas un nažus.
Trīs vai četri, kuri līdzās gulējām, izgājām ārā. Apstājāmies pie lēģera iežogojuma drātīm un tālumā virs meža redzējām sauli.
Zila zāle miroņu laukā
Priekšā pletās plašs neauglīgs lauks, kurā vietu vietām auga zilas zāles kumšķi. Atceros, kā mani pirms tam norīkoja izrakt bedri, kur izgāzt atkritumus. Kad konvojs atgriezās, es kādam zilās zāles ceram iespēru ar kāju, tad kūdrāja zemē ieraudzīju cilvēka bļodaskaulu ar kājas stilbu. Torīt, skatoties pāri šim miroņu laukam, priecājāmies par skaisto un kluso saullēktu. Tur nebija nevienas mājas, nekur nebija redzams, ka dzīvotu cilvēki.
Dziesma saullēktā
Siltajā saullēktā no miroņu lauka pēkšņi atskanēja maza, sīka balstiņa, sākot dziedāt “Gaujmalā es vēlos dzīvot”. Šis mazais bērniņš ar sīko balstiņu dziedāja, aizslēpies aiz miroņu kauliem, kas apauguši zilu zāli. Mums tas likās kā pārdabisks sapnis. Redzēt neko nevarēja, taču tālu viņš nevarēja būt.
Šo dziesmu dziedot, studenti vienmēr cēlās kājās, cepures pie krūtīm piespieduši, jo dziedāja to kā himmu. Paskatījos uz letiņu korporeli Andreju, redzēju, ka viņa acis bija pilnas asaru. Man blakus stāvošais Kārlis arī bija asaru pilnām acīm, tālāk divi vīri tāpat. Es, dzirdot šo mazo bērniņu, krūtīs jutu šausmīgu spiedienu. Mazajam bērniņam raustījās balstiņa, beidzot dziesmu ar vārdiem — “Sauc, lai notrīc kalni”. Pēdējos vārdus Bungas Kārlis vēl vairākkārt atkārtoja — “Sauc, lai notrīc kalni, lejas, Dievs lai svētī Latviju!”.
Nezūdošās atmiņas
Kad atceros šo notikumu vecumā pēc tik daudziem gadiem, manī raisās daudz sāpīgu domu.
Kādēļ mums, latviešiem, bija jāpiedzīvo šādas mokas? Vai mums kāds var pārmest, ka esam karojuši pret okupantiem? 1940. gada 15. jūnijā no Latvijas puses neatskanēja neviens šāviens, un tad sākās latviešu tautas iznīcināšana. Pirmos aizveda vecos karavīrus, armiju un inteliģenci, ieskaitot bērnus, kā Seces dakteri Rikmaņa kundzi ar bērnu pie rokas. Tāpat vēlāk, kad kā kulakus izsūtīja arī manu ģimeni un tūkstošiem citu. Par ko?
Tādēļ, ka smagā darbā, ceļot no drupām mājas, strādājot no tumsas līdz tumsai, visu padarījām tulznainām rokām. Vai tādēļ — roku dēļ izsūtīja vecomāti, kura visu mūžu bija strādājusi muižas darbā? Ko bija noziedzies manas māsas dēliņš Jānītis — divus gadus vecs, kurš pa ceļam, braucot uz Sibīriju lopu vagonā, no sala un bada saslima? Vai mums bija jākaro leģionā? Pirmie tajā iestājās brīvprātīgie, kuriem piederīgie bija nogalināti vai izsūtīti uz Sibīriju.
Dzimtenes aizstāvju varonība
Mani dienestā iesauca 1944. gada janvāra sākumā. Es gan iesaukšanas komisijai teicu, ka pēc starptautiskiem likumiem vācieši okupētos nevar iesaukt armijā. To neņēma vērā, un mums cita ceļa nebija. Krievu pastrādāto noziegumu dēļ latvieši karoja varonīgi. To atzina daudzi. Piemēram, sabiedroto tanku armijas komandieris pulkvedis Vītols par latviešu leģionāriem ASV ģenerālštāba koledžā 1950. gadā teica: “To, ko abas latviešu divīzijas veikušas kauju laukos neiedomājami lielā krievu pārspēka priekšā — to ir grūti saprast vai aprakstīt. Man nav vārdu, kā jums to izteikt, bet es šo varonīgo divīziju priekšā noliecu savu galvu.” Tāpat par latviešu leģionāriem teica arī vācieši, piemēram, 1945. gada janvārī korpusa komandieris ģenerālis Krīgers: “Es varu droši apgalvot, ka 19. divīzija ir labākā kājnieku divīzija Kurzemē. Šīs divīzijas vīri zina, par ko viņi cīnās. Latvija būs, un tā izaugs no savu karavīru varenajām cīņām. Jūs esat nākamās Latvijas vēstures vīri, jo nākotnes Latvijas vēsture nav domājama bez 19. un 15. divīzijas cīnītājiem.”
Tādi bija latvieši, lai gan, tāpat kā es un citi man pazīstami, kara zvērestu nodevām Latvijas nacionālajai valdībai un ģenerālim Bangerskim. To darīt mūs piespieda Krievija, sākot genocīdu pret latviešu tautu.
Alberts Māziņš Jaunjelgavā
