Vietalvieša Andra Rūtiņa sirdslieta ir vēstures izzināšana. Tai viņš veltījis savu dzīvi.
Vietalvieša Andra Rūtiņa sirdslieta ir vēstures izzināšana. Tai viņš veltījis savu dzīvi. Rūtiņa kungs uzskata, ka cilvēks bieži vien nespēj precīzi noteikt savu sūtību, taču pēc ilgākiem meklējumiem tomēr izvēlas nodarbi, kura viņam šķiet dzīves piepildījums.
Pusaudzis dumpinieks
— Kāpēc izvēlējāties vēsturnieka profesiju?
— Jau mācoties Odzienas pamatskolā, man ļoti iepatikās vēsture. Tas bija viens no trijiem maniem mīļākajiem mācību priekšmetiem — vācu valoda, vēsture un ģeogrāfija. To, ka kļuvu par vēsturnieku, ietekmēja arī mana tēva audžumātes māsa, kura bija Ulmaņlaika ģimnāzijas skolotāja. Viņa daudz stāstīja par tiem laikiem un par atšķirīgo vēstures redzējumu tad un tagad. Man radās interese šo tēmu pētīt dziļāk.
— Vai uzreiz pēc skolas sākāt vēstures studijas?
— Nē. Bija daudz maldu ceļu. Pusaudža dumpinieciskumā devos uz Liepājas pusi un Kazdangas tehnikumā mācījos par zivkopi. Trīs gadus nostrādāju lašu audzētavā Salacas krastos. Gribēju studēt ģeogrāfiju, jo mani vilināja ceļojumi un ar tiem saistītās avantūras. Tomēr pienāca brīdis, kad sapratu, ka mans īstais aicinājums tomēr ir vēsture. Tā iestājos Latvijas Universitātes Vēstures fakultātē.
— Turpmāk palikāt uzticīgs tikai vēsturei?
— Ir bijuši brīži, kad no tās esmu attālinājies un pievērsies tulkošanai, taču vienmēr atgriežos pie vēstures pētīšanas.
Pēta čekas dokumentus
— Atrast ko jaunu vēstures zinātnē ir grūti. Kas jūs piesaista šai nodarbei?
— Vēstures kā zinātnes situācija pagājušā gadsimta astoņdesmito gadu sākumā bija ļoti bēdīga. Taču Atmodas laikā Latvijas tauta atgriezās pie daudzām vērtībām, kuras kādu laiku bija zudušas. Piemēram, nacionālo partizāņu vēsture, kuru padomju gados vai nu slēpa, vai skaidroja padomju režīmam izdevīgi. Par šiem cilvēkiem runāja kā par slepkavām un asinskāriem bandītiem.
— Vai iegūtā informācija bija jaunatklājums?
— Jā. Šo tēmu bija pētījuši trimdas vēsturnieki, taču viņi nevarēja piekļūt padomju arhīviem. Savukārt padomju vēsturnieki bija strādājuši ļoti tendenciozi, apkopojot negodīgus viedokļus. Tas bija pētījums, kurā jaunatklājumus varēja gūt vai katru dienu. Izmantojot nepētītos čekas materiālus un vēl dzīvo nacionālo partizāņu atmiņas, varēja gūt pilnīgu priekšstatu par tā laika notikumiem. Pat 1991. un 1992. gadā vajadzēja pārvarēt ļoti daudzus birokrātiskus šķēršļus, lai piekļūtu savlaik slepenajiem čekas materiāliem. Turklāt bija jāatrod sistēma, pēc kuras vajadzīgo informāciju meklēt. Es sāku ar informāciju par ievērojamākajiem cilvēkiem, līdz sapratu, kā šie arhīvi izveidoti. Tad vajadzīgās informācijas atrašana kļuva daudz vieglāka.
Iestrēgst varas gaiteņos
— Jūs savlaik vadījāt Aizkraukles vēstures un mākslas muzeja Vietalvas filiāli jeb Lielā tēvijas kara muzeju. Ar ko nodarbojāties?
— Vācu faktus un materiālus par kara gadu notikumiem. Taču ar laiku šis jautājums zaudēja aktualitāti. Es piedāvāju veidot Vietalvas novada vēstures muzeju, kurā būtu apkopota gan militārā, gan kultūras un izglītības vēsture. Diemžēl šī ideja iestrēga toreizējās varas gaiteņos un netika realizēta. Vietalva ir ļoti bagāta gaišiem cilvēkiem, žēl, ka materiāli par viņiem “aizceļojuši” projām no Vietalvas. Šobrīd izdevies panākt, ka Vietalvā būs izstāžu zāle. Mājai, kurā tā būs, ir bagāta vēsture. Tur bijis krogs, pagastmāja.
–– Kurš vēstures posms jums pašam šķiet visinteresantākais?
–– Gan pasaules, gan Latvijas vēsturē interesantākie brīži ir tie, kad viena iekārta nomaina otru. Ir milzums notikumu, rodas daudz jaunu ideju un cilvēkiem nākas izvēlēties, kuru no tām pieņemt, kuru nodot aizmirstībai. Mani ļoti fascinē viduslaiki un reformācijas vēsture.
Pirmā publikācija
–– Pētot latviešu tautas likteņgaitas, jūs esat apzinājis arī Lāčplēša ordeņa kavalierus. Vai Vietalvas apkaimē bija daudz šādu cilvēku?
–– Par Lāčplēša ordeņa kavalieriem es sāku vākt materiālus 1988. gadā. Tas ir ļoti ciešā saistībā ar Latvijas brīvības cīņām. Es centrēju savu interesi tieši uz Vietalvu. Mana pirmā publikācija avīzē, toreiz “Komunisma Uzvarā”, bija tieši par Lāčplēša dienu. Toreiz es uzrakstīju par to, kas šī ir par dienu un kāda ir tās nozīme. Tas bija laiks, kad jau varēja sākt par šo tēmu runāt. Gadu vēlāk rīkojām izstādi, veltītu brīvības cīņām un vietalviešiem tajās. Kad pirms vairākiem gadiem brāļiem Iksēniem un Jankaviem atklāja piemiņas plāksnes, pieminēja, ka Vietalvas apkaimē dzīvojuši 16 –– 17 Lāčplēša ordeņa kavalieru. Man izdevies apzināt desmit. Tomēr es neuzskaitīju cilvēkus, kuri te dzīvojuši tikai neilgu laiku.
Pēc diviem kilometriem krogs
–– Kādus vēstures avotus jums patīk izmantot?
–– Man ļoti patīk pētīt kartes, īpaši viduslaiku. Studējot augstskolā, par viduslaiku kartēm esmu uzrakstījis divus kursadarbus. Ļoti interesantas ir, piemēram, zviedru ceļa kartes no Rīgas līdz Aiviekstei.
Latvijas un Zviedrijas arhīvos pavisam ir 300 Latvijas 17. gadsimtā karšu. Tajās atzīmēti ne tikai ceļi, bet arī baznīcas, muižas, krogi, zemnieku sētas. Ir arī lielākie koki, tilti, prāmji, brasli. Var iegūt priekšstatu ne tikai par ceļu, bet arī par saimniecisko dzīvi konkrētajā apvidū.
Interesanti, ka tolaik krogi viens no otra bija pusotra, divu kilometru attālumā. Varētu domāt, ka muižnieki to vien vēlējās, kā nodzirdīt tautu. Taču tā nebūt nebija. Krogs bija arī naktsmītne ceļiniekam, iespēja atpūtināt zirgus. Ceļš no Rīgas līdz Aiviekstei bija svarīga maģistrāle, kura bija ļoti noslogota, tāpat kā mūsdienās.
Saistībā ar viduslaiku kartēm mani no Vēstures fakultātes sūtīja uz konferencēm Daugavpilī un Maskavā. Man pat piedāvāja pēc studijām Latvijas Universitātē turpināt izglītošanos Zviedrijā un specializēties tieši karšu pētīšanā. Taču ģimenes un vairāku citu apstākļu dēļ uz Zviedriju tā arī neaizbraucu.
Dedzīgāks par pāvestu
— Uz Zviedriju neaizbraucāt. Varbūt esat papildinājis zināšanas kādā citā valstī?
— Jā, Polijā. Mani vecāki bija luterāņi, brālis un māsa ir kristīti luterāņu baznīcā, taču gadījās tā, ka tieši tobrīd, kad bija jākristī mani, mācītāju arestēja. Līdz brieduma gadiem tā arī paliku nekristīts. Taču cilvēks vienmēr kaut ko meklē. Arī es meklēju garīgas vērtības, līdz pieņēmu kristību katoļu baznīcā. Tolaik savos uzskatos biju ļoti radikāls. Mēdz teikt, ka neofīti jeb jaunkristītie mēdz būt dedzīgāki kristieši par pāvestu. Man bija milzīga vēlēšanās par katru cenu sludināt evaņģēliju. Nezināju citu veidu, kā vien iestāties dominikāņu klosterī. Aizbraucu uz Poliju un piepildīju savu tābrīža sapni. Taču jau visai drīz sapratu, ka tā tomēr nav mana īstā vieta.
Dieva nams — daba
— Vai nenožēlojat Polijā pavadīto laiku?
— Nevienu brīdi. Es iemācījos poļu valodu, iepazinu lieliskus cilvēkus, redzēju fantastiski skaistas pilsētas. Piemēram, Krakova, īpaši tās vecpilsēta, man šķiet viena no skaistākajām Eiropas pilsētām.
Mācoties poļu kultūru, es paplašināju savu redzesloku un atzinu, ka arī parasts cilvēks ar savu dzīvi, ar piemēru var sludināt evaņģēliju un tam nemaz nav nepieciešami īpaši rituāli, kā tas ir baznīcā.
Cilvēkam jāiet uz baznīcu tad, kad viņam pēc tā ir iekšēja nepieciešamība. Uzskatu, ka daudz skaistāks par visbrīnišķīgākajām katedrālēm ir Dieva nams –– daba. Arī šajā skaistumā var tuvoties Dievam.
Maz kristīgu grāmatu
–– Jūs teicāt, ka esat pievērsies arī tulkošanai. Ko jūs tulkojat?
–– Esmu iztulkojis divpadsmit grāmatu, taču izdota nav neviena no tām. Vienu manis tulkoto grāmatu izmanto Rīgas teoloģijas institūts. Es tulkoju tikai kristīgas grāmatas. Brīdī, kad pievērsos tulkošanai, sapratu, ka ir ļoti maz labu grāmatu latviešu valodā par būtiskiem kristīgās ticības jautājumiem. Turpretī laicīgās literatūras, bestselleru ir ļoti daudz. Arī šobrīd tulkoju grāmatu, kura palīdzētu cilvēkiem nodibināt personīgas attiecības ar Dievu. Tā ir ļoti vienkārša, bez pārgudrībām. Tajā ir ļoti labs daudzu kristīgās ticības lietu skaidrojums. Es plānoju iztulkot grāmatu arī par poļu nacionālās pretošanās kustību pēckara gados.
Trūkst vārdnīcu
–– Vai tulkot ir viegli?
–– Nē. Nedrīkst tikai burtiski pārtulkot tekstu. Poļu valodā ir gandrīz divas reizes vairāk vārdu nekā latviešu valodā, un bieži vien ir grūti piemeklēt atbilstošu terminu. Ir arī situācijas, kad vienam poļu vārdam atbilst vairāki vārdi latviešu valodā. Nākas domāt, kurš no tiem derētu vislabāk. Nav arī labu poļu—latviešu valodas vārdnīcu. Nesen izdotās vairāk domātas uzņēmējiem un sarunvalodai. Literātiem un tulkotājiem domātu vārdnīcu nav. Bet bez labas vārdnīcas iztulkot grāmatu nemaz nav iespējams, jo jāpārtulko ne tikai teksts, bet jādod lasītājam iespēja saprast zemtekstu, ko savā darbā iekļāvis autors.
–– Vai nepietrūkst gandarījuma, jo iztulkotās grāmatas nav izdotas?
–– Mazliet, tomēr apzinos, ka mans tulkotāja darbs ir izdarīts un izdošana ir tikai detaļa, kuru ietekmēt nav manos spēkos. Taču tulkošana ir tikai maza daļa no manas dzīves.
Lāči, partizāņi un studenti ekstrēmisti
— Ar ko nodarbojaties brīvajā laikā?
— Esmu aizrautīgs hokeja fans. Diemžēl materiālo apstākļu dēļ nevaru aizbraukt uz pasaules hokeja čempionātiem, lai spēles vērotu klātienē. Labi, ka nākamgad čempionāts notiks Rīgā. Kad 1985. gada rudenī iestājos universitātē, kopā ar kursabiedriem no kopmītņu palagiem izgatavojām plakātus ar dažādiem saukļiem un hokeja spēlē fanojām tā, kā to dara mūsdienās. Tajā laikā tas bija nepieņemami. Mūs pat milicija sāka vajāt. Mēģināja atņemt plakātus.
Savukārt vasarā man patīk doties pastaigās pa apkārtnes ievērojamākajām vietām. Vērot, kas mainījies, kopš tās aprakstītas kādā literārā darbā. Daudz domāju arī par to, kā Vietalvai piesaistīt tūristus. Piemēram, varētu izveidot tūristu taku Vesetas krastos. Upe ir ļoti strauja, ir stāvkrasti ar iežu atsegumiem. Turklāt pārgājienu varētu apvienot ar foreļu makšķerēšanu. Man ļoti patīk kalni. Reizēm aizbraucu uz Poliju un uzkāpju Tatru kalnos. Tāpat kājām, nevis uzbraucot ar pacēlāju. Esmu kāpis Augstajos Tatros gan no Polijas, gan no Slovakijas puses. Ļoti interesanti maršruti ir Polijas mežonīgākajos kalnos Bezčados, kur pirms gadiem piecdesmit varēja sastapt vien lāčus, nacionālos partizāņus, čekistus un studentus ekstrēmistus.
VĀRDS, UZVĀRDS: Andris Rūtiņš.
DZIMŠANAS LAIKS UN VIETA: 1962. gada 22. janvāris, Vietalva.
IZGLĪTĪBA: augstākā, Latvijas Universitātes Vēstures fakultāte.
NODARBOŠANĀS: vēsturnieks, tulkotājs.
ĢIMENE: neprecējies.
HOROSKOPA ZĪME: Ūdensvīrs.
VAĻASPRIEKS: ceļošana.
