Otrdien Koknesē 16 sabiedrībā pazīstamu cilvēku nodibināja “Kokneses fondu”. Tā mērķis ir realizēt piemiņas vietas izveides ieceri 20. gadsimtā totalitāro režīmu dēļ cietušajiem un bojāgājušajiem latviešiem.
Otrdien Koknesē 16 sabiedrībā pazīstamu cilvēku nodibināja “Kokneses fondu”. Tā mērķis ir realizēt piemiņas vietas izveides ieceri 20. gadsimtā totalitāro režīmu dēļ cietušajiem un bojāgājušajiem latviešiem. Tam izraudzīta Krievkalna sala Daugavā Kokneses pagastā.
Piemiņas vietas izveides idejas autors ir bijušais “Māras bankas” īpašnieks, tagad Vītola fonda padomes loceklis Vilis Vītols, kurš pats ilgus gadus dzīvojis svešumā — Venecuēlā. “Mūsu mērķis ir izveidot Krievkalna salā piemiņas vietu visiem pagājušajā gadsimtā bojāgājušajiem latviešiem. Varbūt ne tikai bojāgājušajiem, bet arī tiem, kurus izsūtīja, tiem, kuri bija spiesti pamest dzimteni, jo viņiem draudēja izsūtīšana vai bojāeja. Visiem, kurus mūsu tauta šajos simt gados ir zaudējusi,” saka Vilis Vītols.
Atbalsta ievērojami cilvēki
Krievkalna salā aizvakar pulcējās fonda dibinātāji: vēsturnieks Ainārs Bambals, scenogrāfs Andris Freibergs, bijusī ārlietu ministre Sandra Kalniete, Kokneses pagasta padomes priekšsēdētājs Viesturs Cīrulis un viņa vietnieks Māris Reinbergs, Pasaules brīvo latviešu apvienības valdes priekšsēdētājs Jānis Kukainis, Rundāles pils muzeja direktors Imants Lancmanis, akciju sabiedrības “Dati—Exigen” prezidents Valdis Lokenbahs, demogrāfs Ilmārs Mežs, Okupācijas muzeja direktors Valters Nollendorfs, “Statoil Latvia” prezidente Baiba Rubesa, akadēmiķis Jānis Stradiņš, vēsturniece Rudīte Vīksne, Vītola fonda padomes locekļi Marta un Vilis Vītoli, rakstniece Māra Zālīte. Fonda padomē ievēlēti: Vilis Vītols (priekšsēdētājs), Viesturs Cīrulis (vietnieks), Marta Vītola, Māris Reinbergs, Sandra Kalniete, Māra Zālīte un Jānis Stradiņš.
Notikušo vēroja televīzijas, radio un preses žurnālisti. Pēc fonda padomes vēlēšanām un statūtu parakstīšanas visi ar kuģīti “Liepavots” devās apskatīt, kāda sala izskatās no Daugavas puses.
Iegulda naudu un zemi
Kokneses pagasta padome šajā projektā ieguldījusi 20 hektāru lielu zemes gabalu, kurš arī turpmāk paliks pašvaldības īpašumā, savukārt Vītolu ģimenes ziedojums fondam ir 450 tūkstošu latu — zemes tirgus vērtībai līdzvērtīga summa. Pārējie fonda dibinātāji, daļa no viņiem ir turīgi cilvēki, pagaidām šajā projektā piedalās tikai ar savām idejām, zināšanām, intelektuālo potenciālu.
Vilis Vītols stāsta: “Fonda kapitālu veido trīs lietas: 16 dibinātāju intelektuālais ieguldījums, Kokneses pagastam piederošā zeme un mūsu ģimenes ziedojums. Pagaidām ziedojumu vākšanas akciju neesam rīkojuši un drīzumā to arī nedarīsim.
Jau šobrīd varam paveikt daudz — izsludināt ideju konkursu, izstrādāt projektu, saskaņot to visās atbildīgajās instancēs un sākt pirmos darbus.”
Piemiņa katram zudušajam latvietim
Jautāju Vilim Vītolam, vai viņam ir vīzija, kāda būs šī piemiņas vieta? “Tāpat kā Imants Lancmanis, arī es varu teikt, ka skaidri zinu to, ko negribētu te redzēt. Šajā vietā noteikti nebūs milzīgu būvju no marmora un metāla, kaut kādu monumentu. Mēs gribam izcelt šīs vietas dabisko skaistumu, ainavu, mieru, kas te valda. Esmu iedomājies, ka te varētu būt tik daudz dažādu elementu, cik cilvēku simts gados gājuši bojā,” piebilst Vītola kungs.
Salīdzinot iedzīvotāju skaitu 20. gadsimta sākumā un beigās, secināts, ka latviešu kļuvis par 600 tūkstošiem mazāk. Šis skaitlis raksturo represijās nogalināto, deportēto, nāves nometnēs ieslodzīto, karā kritušo un trimdā doties piespiesto latviešu skaitu. Vītola kungs domā, ka par šiem cilvēkiem varētu liecināt krusti, akmeņi, plāksnes ar vārdiem, uguntiņas, varbūt kaut kas oriģinālāks. Un, redzot 600 tūkstošu vienotu elementu, būtu iespējams apjaust latviešu tautas traģēdiju.
Neraudās, bet domās un meditēs
Rakstniece Māra Zālīte šo vietu salīdzina ar paradīzes dārzu tiem, kuri dzīvojuši ellē. Savukārt Baiba Rubess atzīst, ka šī būtu vieta, kur nāk ne tikai godināt un paraudāt, bet arī atminēties, pārdomāt, meditēt. Viņa saka: ” Fonda, kura uzdevums ir “pielikt punktu” tam, kas noticis ar latviešiem 20. gadsimtā, ideja ir ļoti pareiza. Ir laiks atrast veidu, kā pieminēt visas dvēseles, kuras pazudušas gan mirstot kara gaitās, gan izsūtījumā, gan tās, kuras devās uz citām valstīm un neatgriezās Latvijā. Teicami, ka atradušies turīgi ļaudis, kuri gatavi dalīties ar savu mantu mūsu pašu tautas un sabiedrības labā. Prieks arī par to, ka Kokneses pašvaldība, raugoties nākotnē, zemi ieguldījusi šajā projektā, nevis guvusi no tās ātru peļņu.”
Sludinās ideju konkursu
Kāpēc Koknesē? Skaidro Vilis Vītols: “Te ir mana vectēva mājas, un es zināju, ka te ir šāda skaista vieta. Kad izteicu savu ieceri Kokneses pagasta padomei, tā ideju atbalstīja. Šī vieta ir Daugavas, kuru mēs saucam arī par likteņupi, vidū, gandrīz Latvijas centrā.”
Tā kā Vītola kungs ar finanšu lietām vairs nenodarbojas, jo banku pārdevis, šobrīd tas ir lielākais projekts, pie kura viņš kopā ar sievu Martu strādā. Lai izzinātu, kādu veidot piemiņas vietu, iecerēts rīkot atklātu starptautisku ideju konkursu.
