11. jūnijā apritēs desmit gadu, kopš Svētā Jēkaba katedrālē Viktoru Stulpinu iesvētīja par priesteri. Toreiz viņš bija jaunākais katoļu garīdznieks Latvijā. Kopš 1996. gada 1. novembra Viktors Stulpins kalpo vairākās katoļu baznīcās Aizkraukles rajonā.
11. jūnijā apritēs desmit gadu, kopš Svētā Jēkaba katedrālē Viktoru Stulpinu iesvētīja par priesteri. Toreiz viņš bija jaunākais katoļu garīdznieks Latvijā. Kopš 1996. gada 1. novembra Viktors Stulpins kalpo vairākās katoļu baznīcās Aizkraukles rajonā.
— Kādi jums bijuši šie desmit gadi?
— Notikumiem bagāti, lai gan aizsteigušies nemanot, jo man vienmēr ir daudz darba. Kad sāku strādāt Aizkraukles rajonā, man bija pat astoņas draudzes, nu ir piecas — Aizkrauklē, Skrīveros, Koknesē, Iršos un Vecbebros.
Aizkraukles dievnams un draudze, kura ir lielākā no visām draudzēm, man prasa vairāk laika un uzmanības. Taču tas nenozīmē, ka citas paliek novārtā. Daru visu, lai paspētu būt, kur vajag, bet dažkārt pajokoju, sakot, ka vēl neesmu tik svēts, lai vienlaikus varētu būt divās vietās. Es būtu ļoti priecīgs, ja kādā no manām draudzēm atnāktu strādāt vēl kāds prāvests.
— Vai kāds no jūsu draudžu jauniešiem mācās arī Rīgas Garīgajā seminārā?
— Sāka mācīties trīs. Nu palicis tikai viens. Otrs ir klosterī Itālijā, bet trešais studijas pārtrauca, apprecējās, un viņam ir laimīga ģimene.
Divas ir, būs trešā
— Jūsu vadītajās draudzēs šajā laikā ritējuši plaši celtniecības darbi. Vai vēl daudz darāmā?
— Tā tas ir. Aizkraukles un Skrīveru baznīcas jau uzbūvētas, bet Vecbebru dievnamu ceram iesvētīt gada beigās. Lai gan baznīcas jau nodotas espluatācijā, tās, tāpat kā Rīga, vēl nav īsti gatavas. Daudz darāmā apkārtnes sakārtošanā. Īpaši Aizkraukles baznīcai, jo tās dārzs ir ļoti liels, tajā vēl daudz kas jāstāda un jādomā arī par teritorijas iežogošanu.
— Kur šajos gados esat bijis ārpus Latvijas?
— Pasaules jauniešu dienās 2000. gadā biju Romā, ar Aizkraukles rajona ticības mācības skolotājiem un izglītības iestāžu direktoriem pērnvasar biju Austrijā, esmu bijis arī Polijas svētvietās un citur.
Mīlestības nekad nav par daudz
— Vai jūs esat laimīgs?
— Jā, jo man pieder Dieva mīlestība. Priecājos, ka cilvēki, īpaši bērni un jaunieši, arvien vairāk pievēršas kristietībai un saprot, ka pats galvenais pasaulē ir mīlestība gan uz Dievu, gan līdzcilvēkiem.
Manuprāt, mīlestības nekad nevar būt par daudz. Mīlot jāprot ne tikai citiem dot un teikt labu, bet jāmāk arī smalkjūtīgi aizrādīt uz kļūdām. Mēs neviens nedzīvojam bez kļūdām, tāpēc nevajag citus nosodīt, bet vispirms padomāt, vai pašam arī nav līdzīgu kļūdu.
Vairāk laika
— Ko jūs pēc desmit gadu kalpošanas baznīcai gribat novēlēt pats sev?
— Vairāk gūt dzīves gudrību un lai man būtu vairāk laika dot savu mīlestību cilvēkiem, kuriem klājas grūti un vajadzīga palīdzība.
Šajos gados man daudz palīdzējuši ticīgie, kuri ir blakus vienmēr. Šādu cilvēku, kuri sevi ziedo baznīcai, ir daudz katrā draudzē. Ja visus gribētu uzskaitīt, vajadzētu atsevišķu avīzi. Paldies visiem, kuri šajos desmit gados ir bijuši un arī turpmāk būs kopā ar mani!
