Jau atkal viens gadiņš ziedu buķetē vīts, tik dzidrs kā ābeļu baltajā rasā plūkts.
***
Jau atkal viens gadiņš ziedu buķetē vīts,
Tik dzidrs kā ābeļu baltajā rasā plūkts.
Un vērsies tam pretim silts vasaras rīts,
Un gadu dārzā to bites kā ciemiņu lūgs.
Nāks vasara, tavi ķirši un ābeles ziedēs,
Un gadu bites ziedlapās šūpoles kārs.
Un rītausmā ziedi kā mazi dimanti mirdzēs,
Tie tevi no rudens vēl pasargās.
Un, ja rūgteni saziedēs saldenie ķirši
Un ziedlapas pretim salnām lieksies,
Tad viesojies silos, kur zied sārtie virši,
Tie liks tev pret sauli un vējiem tiekties.
Tā tavi gadi kā raibas ziedlapas dārzos
Pretim rītiem un jaunām cerībām zied.
Bet mirkli piestāj savos gadskārtu vārtos
Un skaties — kā tavi ķirši un ābeles zied.
Un, ja vasara aizies, to skaļi mēs neteiksim,
Jo tavā sapņu dārzā vienmēr ziedi zied.
Un, ja gājputni aizlidos, to arī neteiksim,
Jo tavos sapņu ķiršos vienmēr bites dzied.
Ārija Āre
***
Par dzīvi un pavasari domājot
Es esmu šeit un palikšu,
atpakaļceļa nav.
Tur, kur biju, vairs netikšu —
cits manā vietā tur stāv.
Es esmu šeit un satieku
cilvēkus, labus un gudrus.
Dabas grāmatā izlasu:
mācies no māsas skudras.
Jau salapo koki, un strazdu pāris
dziesmu par laimi dziedās.
Tikai, naktssalna, lūdzu, pažēlo
biti pienenes ziedā.
Alma Upmale
***
Veltījums, vijolniekam Mūžībā aizejot
Pavasara vējš kalniem pāri pūš, klusi aiziet Mūžībā mans mīļais brālis Jānis. Aiziet vijolnieks, kurš reiz bija jauns, un viņam sirds bij” sapņu pilna.
Mazas bērna rokas tēsa koku cietu, un brālis centās izveidot kāroto lietu. Pāri vijoles sapņu pagalei viņš vilka baltus diegus, lai izvilinātu no savas vijoles valšus liegus. Brālim bija varbūt desmit gadiņi, taču viņa vijoli apbrīnoja draugi un radi. Tad stingrais un nopietnais tētis sāka dēla talantu pētīt un cienīt.
Jāņa vijole skanēja žēli un klusi, bet tētis sāka domāt par mūzikas mākslu. Savam mazajam dēlam viņš vijoli pirka, un brālim toreiz prieka asaras ritēja.
Par slavenu vijolnieku Jānis nekļuva, jo karš viņa mūža sapnim svītru pārvilka…
Taču mūzika un sports bija viņa dzīves laime un prieks. Viss pārējais brālim bija tikai nieki.
Nu, aizejot mūžībā, Jānis, šķiet, teica: “Pavasara ziedos plaukst pļavas un mežs, raudi, mana vijole, raudi un klusē! Es aizeju no tevis, jo pārkāpu Mūžības slieksni…”
Māsa Alma Dika Mazzalvē
***
Par ceļu…
Tik daudz ir ceļu, pa kuriem iet,
Tikai jāzina, pa kuriem drīkst,
Jo apmaldīties ir tik viegli!
Nedrīkst vējiem līdzi skriet
Un nedrīkst lēnāk par sauli iet.
Ceļamaizi arī līdzi vajag
Un ūdeni no tēva māju akas,
Kas dzēsīs slāpju liesmas.
Arī drosmi vajag vēl,
Lai, par taisnību stāvot, dzīvības nav žēl,
Bet, lai tālāk spētu dzīvot un būt,
Pārējo vajag paša spēkiem ceļā gūt.
Baiba Škapare
***
Balts un sapņains mirklis tas
Tēva dārzā, kad ābeles zied.
Kā brīnumā pumpuri atveras,
Un ziedi pret debesīm dzied.
Es stāvu, šo skaistumu vērodams,
Un mani apņem bērnības trīsas.
Soli pa solītim mērodams,
Es ziedu putenī tvīkstu.
Es veros pret debesīm augstām
Un lūdzu, lai atstāj šo brīdi,
Bet ziedlapas krīt man plaukstās
Un čukst — nekas nav bezgalīgi.
Ārija Āre
***
Es aizmirsis esmu
Es aizmirsis esmu, es aizmirsis esmu,
Kā smaržo pīrāgs, kā svecītes deg
Uz ģimenes galda dzimšanas dienā,
Es aizmirsis esmu, es aizmirsis esmu.
Es aizmirsis esmu, kā zvana no rīta,
Ceļot uz darbu, modinātājs —
Jau kuro gadu bez darba, bez algas,
Jau kuro gadu es liekēdis.
Es aizmirsis esmu, kā mirdz bērnu acis,
Kad sengaidīts kārums no algas tiek nests —
Pēc pudeles tukšas ceļmalas grāvī
Lec mani bērni — kurš pirmais, kurš pirmais.
Bet es atceros labi, kā trīcēja roka,
Kad neveiklā glāstā tēvs atvainojās
Par to, ka nav bagāts, par to, ka nav slavens,
Par to, ka pie baznīcas ir jāubago.
Es nezinu, kāpēc man nolemts šai dzīvē
Sīzifa akmenī veltīgi dzelt.
Es nezinu, kāpēc man nolemts šai dzīvē
No dzidrākā strauta asaras smelt.
Bet toties es zinu, ka pienāks reiz diena,
Kad Latvijā jūdas tiks dedzināti
Uz sārta, ko iedegs daudzo ubagu bērni,
Uz sārta, ko iedegs svētais vaids.
Jānis Lazda
***
Laime
Kad iebrienu rudzu laukā,
Es noplūcu rudzupuķu ziedu.
Un zinu, dzīve ir skaista —
Es pati kā puķe tur ziedu.
Cik liela laime ir sajust
Un redzēt, un dzirdēt, un mīlēt,
No rītiem ieraudzīt sauli,
Ar mīlu pret nedienām spītēt.
Bet vakaros, saule kad noriet,
Ar basām kājām brist rasā
Un sajust, ka patiesā laime
Ir tikai sevī pašā.
Jolanta Krilova
***
Mēs esam
Mēs esam putni
Ar aplauztiem spārniem.
Mēs prastu lidot,
Ja kāds spārnus spētu atdot.
Mēs esam svētie
Ar nepatiesu domu —
Ja kāds pielūgtu, atbildētu par grēkiem.
Mēs esam draugi
Ar nodevīgiem mērķiem —
Ja kāds mīlētu, saprastu, ko nozīmē sargi.
Mēs esam vergi
Ar dumpiniecisku plānu —
Ja kāds neapspiestu, zinātu, kādi ir īstie darba zirgi.
Baiba Škapare
***
Es reizēm atgriežos, kur biju,
Kur bērnība, kur sapņus viju
Un ceļš kur līkumains un salts. Es reizēm atgriežos, kur biju,
Kur ziemelis, viss ledū kalts
Un jumtu korēs sniegs tik balts. Es reizēm atgriežos, kur biju,
Kur bārabērna sapņus viju.
Gina Viegliņa
***
Meklējot zemi
Meklējot zemi, kuras varbūt nemaz nav,
Meklējot zemi, kurā varbūt piedzimis jau,
Meklējot zemi, kuru varbūt atradis sen.
Vai zini, kā tas ir? Vai zini, kā tas būs?
Pudiem sāli vajadzēs ēst,
No laukakmens vissmalkāko rotu tēst,
Ar trulu lāpstu asfalts būs jāuzrok,
Lai auglīgu dārzu var iekopt.
Un jāprot būs visu atdot
Pat, ja pašam nav nekā.
Baiba Škapare
