Kokneses pagasta bibliotēkā var apskatīt Māra Baloža trešo personālizstādi. Viņš ir Ilmāra Gaiša Kokneses vidusskolas 9. klases skolēns.
Kokneses pagasta bibliotēkā var apskatīt Māra Baloža trešo personālizstādi. Viņš ir Ilmāra Gaiša Kokneses vidusskolas 9. klases skolēns.
Pirmo reizi ar Māri tikos, kad viņš mācījās 6. klasē. Toreiz viņam bija pirmā izstāde. Pa šo laiku tapuši daudzi jauni darbi, bet vecie krājas pažobelē plauktos. Šad tad viņš tos apskata un ar gandarījumu atzīst, ka nav stāvējis uz vietas — daudzko iemācījies no jauna. Vairākas viņa gleznas ir privātās kolekcijās Latvijā un Somijā. Gleznošanas gudrības no septiņu gadu vecuma viņš smēlies pie skolotāja Alda Dobenberga.
Pārsteidz ar nosaukumiem
Māra gleznās dominē tumšie toņi. Kāda skatītāja atsauksmju grāmatā pat ierakstījusi: “Turpmāk vairāk gaišuma!” Māris gan neuzskata, ka būtu drūmo toņu piekritējs, tāpat kā nepiekrīt viedoklim, ka viņa darbi esot līdzīgi skolotāja gleznām. Interesanti, ka Mārim visātrāk beidzas tieši baltā un dzeltenā krāsu tūbiņa.
Tāpat kā pirmajā izstādē, viņš arī šoreiz pārsteidz ar interesantiem un filozofiskiem gleznu nosaukumiem, piemēram “Mīlestības ceļš”, “Kā rīta skūpsts”, Sāpju pieskāriens dvēselei”, “Mirušo cīņas”… Tie radušies gan, klīstot iedomu pasaulē, gan, cenšoties iemūžināt skaistākos dzīves mirkļus, piemēram, gleznā “Mīlestības ceļš” jūras skats Ventspilī tapis, atceroties pastaigu gar jūru.
Gleznot, gleznot…
Māris nav sevī noslēdzies dīvainis, ir sabiedrisks, taču atzīst, ka par savu aizraušanos ar klasesbiedriem gan īpaši nerunājot, jo viņiem glezniecība ir diezgan sveša. Šajā jomā labākais sarunu biedrs ir brālēns Mārtiņš, kurš arī ir aizrautīgs gleznotājs. Kad jautāju Mārim par viņa iemīļotākajiem gleznotājiem, viņš ilgi domā. Patīkot daudzi, bet tuvākie esot Miervaldis Polis un Vinsents van Gogs. Ne tik daudz gleznu kā viņu apbrīnojamās uzņēmības un spējas iespraukties mākslas pasaulē dēļ.
Kad Māris glezno, reizēm viņam nepieciešams pilnīgs klusums, reizēm to dara, fonā skanot mūzikai. Nepatīk, ja viņu darba procesā traucējot, bet diemžēl no tā nevarot izvairīties, jo draugu apciemojums nav prognozējams. Ne reizi vien viņam bijusi vēlme ieslēgties un norobežoties no visas pasaules, un gleznot, gleznot…
Ļoti vēlas
— Šī gleznu izstāde man ir kā atvadas no Kokneses vidusskolas, jo esmu nolēmis tālāk mācīties Rēzeknes mākslas koledžā, — saka Māris. — Esmu jau bijis koledžā kursos. Tur ir ļoti zinoši, atsaucīgi pasniedzēji.
Atvadoties no skolas, Mārim ir divējādas jūtas — gan mazliet žēl šķirties no draugiem, gan vilina nezināmais.
Lai gan Māris no paziņām un tuviniekiem dzirdējis iebildes par savu nākotnes izvēli, viņš saka: “Es tagad vairāk kā jebkad vēlos kļūt gleznotājs. Nojaušu, ka ielaušanās mākslas pasaulē ir sarežgīta, bet es ļoti, ļoti to vēlos!”.
