Baltiem ziediem uzziedējušās ābeles vēsta, ka klāt īstais kartupeļu stādīšanas laiks.
Baltiem ziediem uzziedējušās ābeles vēsta, ka klāt īstais kartupeļu stādīšanas laiks. Cilvēki steidz apdarīt lietavu dēļ iekavētos darbus, un šobrīd mazsvarīgs šķiet pat senču pārbaudītais sējas kalendārs — galvenais paspēt, pirms daba atkal pagriež lietaino vaigu.
Ne jau laika apstākļi bija vainojami faktā, ka steiga pagājušajā nedēļā bija arī valdības sabiedrotā, ratificējot Eiropas Padomes Mazākumtautību aizsardzības konvenciju. Lai gan paši deputāti ceturtdien Saeimā notiekošo vairākkārt sauca par cirku un ķēmošanos, tika darīts viss, lai šo svarīgo dokumentu apstiprinātu vienas dienas laikā. Saeimas valdošās partijas nolēma konvenciju skatīt paātrināti un kvoruma nodrošināšanai Ārlietu komisijas sastāvā pat steidzami ievēlēja vēl divus deputātus. Vienīgais satraukuma pamatojums bija apgalvojums, ka konvencija jāpieņem, jo kreisie gatavojot protesta akcijas. Aizkulisēs gan pavīdēja ticamāks izskaidrojums — bijusi saruna starp Latvijas un Krievijas pārstāvjiem, un panākta vienošanās “par katru cenu stumt uz priekšu to nelaimīgo robežlīgumu”, tātad vajadzīga kaut kāda kompensācija. Nu vismaz mazo karotīti, lai izstrebtu pašu savārīto putru saistībā ar robežlīgumu, valdība šķiet atradusi.
Lai nu kā — pēdējais Latvijas mājasdarbs izpildīts. Saeima ratificēja konvenciju valdības piedāvātajā variantā, līdz ar to Latvijas mazākumtautības definīcija ir pielaidīgākā Eiropas Padomes valstīs, jo mazākumtautības tiesības varēs baudīt arī personas, kurām nav Latvijas un citas valsts pilsonības. Taču maz ticams, ka tas izmainīs Krievijas attieksmi pret Latviju.
Strīda iemeslu allaž var atrast, un šoreiz strupceļā iestūrējis Latvijas un Krievijas robežlīgums. Pareizāk sakot — šī dokumenta parakstīšana atdūrusies Abrenē. Vēl pirms pusgada nekas neliecināja, ka robežu jautājumos abu valstu starpā varētu rasties domstarpības, līdz kaimiņi iepazinās ar robežlīgumam pievienoto deklarāciju. “Sprāguša ēzeļa ausis viņi dabūs, ne Pleskavas apgabala Pitalovu (Abreni),” paziņojis Krievijas prezidents Vladimirs Putins. Būtībā viņš “caur puķēm” pateicis tikai to, ka neatzīst Latvijas okupāciju, jo ne jau zemes gabalu dalām. Šāda bezkaunība likusi samulst vienam otram Latvijas politiķim, un dažs pat aizdomājies — varbūt tomēr tā Abrene mums pašiem īpaši nemaz nav vajadzīga… Izskatās, ka Krievijas politiķi piekāpties negrasās, arī Latvijas valdība tik viegli sakāvi atzīt negrib, tomēr visiem skaidrs, ka kompromiss agri vai vēlu jāatrod. Praktiskus rezultātus, lai robežlīgums tiktu parakstīts, no valdības gaida arī Valsts prezidente Vaira Vīķe— Freiberga, taču pagaidām neko vairāk kā Aigara Kalvīša vadītās valdības manevrēšanu tieslietu gaiteņos manīt nevar. Premjers licis Valsts kancelejai izstrādāt īpašu likumu, kas Satversmes tiesai ļautu izvērtēt vēl neparakstītā robežlīguma atbilstību Satversmei. Juristi gan iebilst, ka tā būtu iedibināta nepieņemama prakse, kad valdība galīgā lēmuma pieņemšanu politiski neērtos jautājumos uzveļ tiesu varas pleciem.
Ja pasa ulē rīkotu konkursu “mutes bajāriem”, tad arī mums būtu kandidāts, ko likt blakus “daiļrunīgajam” Krievijas prezidentam Vladimiram Putinam. Izrādās, retorikā gana stiprs ir arī nu jau bijušais Tautas partijas deputāts Aleksandrs Kiršteins. Viņam gan aizrunāšanās maksājusi izslēgšanu no partijas un atcelšanu no Saeimas Ārlietu komisijas priekšsēdētāja amata. Kiršteins ironiski norādījis, lai ebreju kopiena kritiskāk palūkojas uz vienu otru tautas brāli un aizrunājies pat līdz tam, ka ieteicis ebreju kopienai “neatkārtot 1940. gada kļūdas”. Sākumā par šādiem izteikumiem tautpartijieši vien pasmaidīja un solīja: “Mēs viņu audzināsim!”. Taču drīz vien tomēr izlēma, ka negrib vairs strādāt kopā ar nacionālā naida kurinātāju.
“Viņš nav no “jampampiņiem”, kurš nesaprot, ko runā. Kiršteins ir gudrs cilvēks. Tas nozīmē, ka provokatīvās darbības bija apzinātas. Tās nodarīja Latvijas valstij kaitējumu,” uzskata Dzintars Ābiķis, kuru Kiršteins vēl nesen dēvēja par savu domubiedru. Aizvainots par savu partijas biedru aizmugurisko rīcību, vainīgo pat neuzaicinot uz sēdi, Kiršteins kļuvis vēl daiļrunīgāks. Savu partijas biedru Jāni Lagzdiņu viņš nosaucis par “sīku blēdi”, savukārt Atis Slakteris izpelnījies salīdzinājumu: “Kolhoznieks, ja nenozags, neizdzīvos. Vai — ja nesamelos, neizdzīvos.”
Gada laikā, kopš esam Eiropas Savienībā, beidzot mūsu dzīve solās kļūt saldāka. Ne pārnestā, bet tiešā nozīmē. Neveiksmi piedzīvojuši Zemkopības ministrijas centieni pārliecināt Eiropas Komisiju, ka Latvijā nav virsnormas cukura. Ir, turklāt vēl 10 589 tonnas! — aprēķinājuši Eiropas Komisijas eksperti, iesakot latviešiem iespējami izdevīgāk no tā atbrīvoties līdz 30. novembrim, citādi būs jāmaksā naudassods. Nekur nepavīd pat runa par to, ka šo cukuru varētu izmantot paši cilvēki.
Skarbi skan Eiropas Komisijas ieteikums virsnormas cukuru vienkārši “iznīcināt”. Tātad, ja neapēdīs bitītes vai gotiņas, bērsim grāvī? Viens otrs nevar atļauties dzert tēju ar cukuru, kaut valstij tā izrādās par daudz. Atdot tiem, kuri par “saldāku” dzīvi tikai priecāsies, nav pieļaujami, jo tā Eiropas Savienības makam ies garām peļņa. Absurdi. Viss izlemts, vien Valsts ieņēmumu dienestam palicis tāds sīkums — atrast, kur tas “pāri palikušais” cukurs glabājas.
Kamēr Latvijā karojam ar pašu iegrieztajām vējdzirnavām, franči pārsteiguši pasauli. Svētdien notikušajā nacionālajā referendumā Francijā noraidīja Eiropas Savienības konstitūciju, pret kuru nobalsoja vairāk nekā puse iedzīvotāju. Šī ir pirmā reize, kad kāda no Eiropas Savienības dibinātājvalstīm nobalso pret ES līguma ratifikāciju. Francijas prezidents Žaks Širaks atzina ES konstitūcijas pretinieku uzvaru un piezīmēja, ka valdībā gaidāmas būtiskas pārmaiņas.
Par īsti vasarīgo laiku maz vaļas priecāties pamatskolu un vidusskolu beidzējiem. Viņiem šis ir grūts laiks, kad jāiemūrē vēl kāds stabils akmens katram savā gaismas pilī — zinību krātuvē. Eksāmenos viņiem noderēs arī kripatiņa veiksmes un gribasspēks. Lai jauniešiem tā netrūkst arī šopavasar!
