Kultūras mantojuma “Gada balvas 2004” nominācijā “Nozīmīgākā izstāde vai akcija” veicināšanas balvu saņēma arī aizkraukliete Ilze Dubere.
Kultūras mantojuma “Gada balvas 2004” nominācijā “Nozīmīgākā izstāde vai akcija” veicināšanas balvu saņēma arī aizkraukliete Ilze Dubere. Viņa atklāj, ka balvas pasniegšanā ievērojamo cilvēku vidū jutusies “par jaunu un bālu”.
Marmora ķieģelis labākajiem
Kultūras mantojuma “Gada balvu” organizē Valsts kultūras pieminekļu inspekcija sadarbībā ar valsts Kultūrkapitāla fondu. Šogad desmit nominācijās iesniegts 61 pieteikums. Pretendenti “Gada balvai 2004” — skolotāju kora “Aizkraukle” diriģenti Ilzi Duberi — pieteica arī Aizkraukles novada dome.
25. maijā Doma kolonnu zālē Rīgā notika apbalvošanas ceremonija. Lielo balvu — marmora ķieģeļi — saņēma astoņi pretendenti par apjomīgiem darbiem kultūras mantojuma jomā. Laureātu vidū bija arī Gunārs Jansons, kurš galveno balvu saņēma par grāmatu “Ikšķiles viduslaiku baznīca un pils”, Jānis Krastiņš un Ivars Strautmanis par izdevumu “Lielais Rīgas arhitektūras ceļvedis” angļu un vācu valodā.
Lielākā balva
Veicināšanas balvu nominācijā “Nozīmīgākā izstāde vai akcija” saņēma arī aizkraukliete Ilze Dubere. Viņa atzinību izpelnījās par pasākumu cikla “Pēterim Barisonam — 100” organizēšanu un saņēma atzinības rakstu un naudas balvu. Komponistam veltītais koncerts notika pērn Aizkraukles kultūras namā tieši P. Barisona dzimšanas dienā, un tas aizkraukliešu atmiņā palicis kā veiksmīgi noorganizēts un sirsnīgs pasākums, kurā skanēja P. Barisona skaņdarbs “Brīnumzeme”. Ilze Dubere strādā Rīgā, tomēr viņa aizvien saistīta ar Aizkraukles rajonu, jo vada skolotāju kori un Aizkraukles pagastā dzīvo viņas vecāki.
Diriģente atzīst, ka veicināšanas prēmija akcijā “Gada balva” ir pirmā lielākā balva viņas dzīvē. “Tas bija pārsteigums un gods reizē. Patīkami, ka nav jāsagaida pensijas vecums, lai kāds atzītu to, ko daru,” pasmaida viņa un piebilst, ka tas rada vēlmi vēl kaut ko nozīmīgu paveikt.
Iedvesmo Vīgante
— Kā radās ideja rīkot Pētera Barisona simtgadei veltītu pasākumu?
— Pētera Barisona dzimtā puse man ir tuva. Mana vecāmāte un tēvs ir no Vīgantes, arī es tur pavadīju agrīno bērnību. Kad mācījos Aizkraukles mūzikas skolā, aprīlī allaž notika Barisona dienas. Tas nav labvēlīgs laiks, lai rīkotu pasākumus brīvā dabā, tāpēc pirms vairākiem gadiem Pēterdienā sākām rīkot komponistam veltītus pasākumus Vīgantē. Bijām iecerējuši arī Barisona simtgadi atzīmēt tur, taču apstākļu sakritības dēļ pasākums tomēr notika Aizkrauklē.
Rakstīju projektu Kultūrkapitāla fondam, uzaicinājām orķestri no Rēzeknes un pievienojās kori, kuri bija paredzējuši pie mums braukt vasarā. Labprāt piedalījās arī P. Barisona Aizkraukles mūzikas skolas audzēkņi, un pasākums reizē izvērtās par koncertu un arī izglītojošu projektu.
Vecāki dzied meitas korī
— Jūs teicāt, ka balvas pasniegšanas ceremonijā starp citiem pretendentiem jutāties par jaunu. Kā jūtaties, vadot kori?
— Kora vadīšanai 35 gadu vecums nav jaunība. Jau 18 gadu vecumā vadīju kori Aizkraukles pagastā, un pakāpīti augstāk bija otrās diriģentes statuss Aizkraukles skolotāju korī. Tajā strādāju desmit gadu, nu jau otro gadu pati vadu šo kori. No koriem man nav bail. Kad sāku strādāt Aizkrauklē, korī bija 75 cilvēki, tagad esam 35. Cilvēki aizņemti ar darbiem un problēmām, dziedāšanai laika neatliek, bet tāda ir dzīve.
— Kad izlēmāt savu dzīvi saistīt ar mūziku?
— Mācoties sākumskolā, izlasīju avīzē sludinājumu un iestājos kora klasē. Tolaik bērniem bija salīdzinoši maz izklaides un sevis izteikšanas iespēju. Man patika, padevās, un laikam citas domas, kā dziedāt, nekad nav bijis. Diriģēšana ir zelta vidusceļš darīt to, ko pašai vairāk gribas, un prieks, ka varu to mācīt arī citiem. Mācīt dziedāt var ilgāk nekā pats dziedāt. Arī ar bērniem strādājot, vari izdziedāties pēc sirds patikas.
— Jūsu ģimenē vēl kāds apveltīts ar šādu talantu?
— Mani vecvecāki bija lieli dziedātāji, arī māte un tēvs tādi ir. Vecāki savulaik abi dziedāja manos koros, taču tagad nevienā kolektīvā vairs nedzied. Kopš mazotnes mēs ar māsu un brāli kopā ar vecākiem daudz dziedājām gan ceļā, braucot pie kāda ciemos, gan mājās. Šīs paaudzes bērniem tādas ģimeniskas kopādziedāšanas ļoti pietrūkst, es to izjūtu darbā ar viņiem. Mūsu ģimenē, paldies Dievam, visi dzied, un ceru, ka dziedās arī nākāmās paaudzes — kur viņi liksies!
Cukurs diriģentei
— Jums ir interesants vaļasprieks — cukura iesaiņojumu kolekcionēšana. Arī tam ir kāda saistība ar jūsu darbu?
— Kafiju un tēju parasti dzeru bez cukura un kādā koncertbraucienā sāku krāt mazos cukura iesaiņojumus, kurus pasniedz kopā ar šiem karstajiem dzērieniem. Manā kolekcijā ir ap 300 cukura iesaiņojumu. Brīnos, cik neizsmeļama šajā jomā ir izdoma. Mans pēdējais ieguvums ir 12 mazu cukura paciņu ar visu horoskopa zīmju simboliem, ko ieguvu kādā Austrijas krodziņā.
* * *
Kad jautāju par Ilzes iecerēm Aizkrauklē, viņa atklāj, ka gaisā jau virmo idejas par kādu pasākumu, taču vēl negribas neko konkrētāku atklāt. Viņa piebilst, ka aizkrauklieši nevar sūdzēties, jo pilsētā daudz kas notiek. “Gada balvu par pašvaldības atbalstu kultūras mantojuma jomā šogad saņēma Ventspils, taču arī mūsu pašvaldība to būtu pelnījusi, tikai nevienam nav ienācis prāta par to uzrakstīt,” uzskata Ilze Dubere.
***
VĀRDS, UZVĀRDS: Ilze Dubere.
DZIMŠANAS LAIKS UN VIETA: 1970. gada 10. jūnijs, Cēsis.
IGLĪTĪBA: augstākā — diriģente, turpina mācības Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas maģistratūrā.
NODARBOŠANĀS: māca dziedāt Bērnu un jauniešu centra “Laimītes” audzēkņiem Rīgā, vada skolotāju kori “Aizkraukle”, dzied Valsts akadēmiskajā korī “Latvija”.
ĢIMENE: tēvs Jānis, māte Laima, māsa un brālis.
HOROSKOPA ZĪME: Dvīņi.
VAĻASPRIEKS: cukura iesaiņojumu kolekcionēšana, adīšana un tamborēšana.
