29. maijs — Pasaules nesmēķētāju diena.
29. maijs — Pasaules nesmēķētāju diena
Andreja kungs ir vīrs jau ļoti cienījamos gados, kurš lielu daļu savas dzīves bijis kaislīgs smēķētājs. Taču kādā Jāņu vakarā viņš smēķēšanu pārtrauca no puscigaretes.
Šo savas piedzīvojumiem bagātās dzīves epizodi viņš man uzticēja kādā sarunā par smēķēšanas kaitīgumu.
Pēriens par “dūmiem”
— Daudzi apgalvo, ka cilvēkiem netikumi iedzimst vai tiek pārmantoti no paaudzes paaudzē. Ir dzērāju un pīpmaņu dzimtas, ir azartspēļu un kāršuspēles cienītāju ģimenes, kurās tēvi vai vīri senāk nospēlēja ne tikai muižas, lauku sētas, zemi un lopus, bet pat sievas un līgavas.
Mana ģimene ne no tēva, ne mātes puses ar šādiem netikumiem “neslimoja”, tāpēc tēvs, kad es pirmo reizi pusaudža gados “uzvilku dūmu”, mani pamatīgi nopēra. Taču tas manu dzīvi neizmainīja.
Kad no tēva mājām devos uz Rīgu studēt, protams, draugu pulciņā sāku smēķēt pa īstam. Man tas likās vīrišķīgi, arī meitenēm patika. Taču, atšķirībā no tagadējās jaunatnes, toreiz meitenes nesmēķēja, ar cigareti zobos mēs redzējām tikai kādu dzejnieci vai aktrisi, tomēr tas bija liels retums.
Bojā veselību
Es kļuvu par kaislīgu pīpmani, kurš dienā varēja izkūpināt pat divas paciņas cigarešu vai papirosu. Savu jaunības dienu ieradumu neatmetu arī pēc ģimenes nodibināšanas. Smēķēju arī kara gados un pēc tam.
Kad pašam tuvojās piecdesmitā jubileja, sāku novājēt un jutu, ka rodas gremošanas traucējumi. Ārsts konstatēja kuņģa čūlu, bet ar plaušām viss bija kārtībā, kaut arī, ātri ejot, sāku aizelsties. Dakteris ieteica pārtraukt pīpēšanu, tad arī veselības problēmu nebūšot.
Tomēr viņš mani nespēja pārliecināt, un veselības dēļ neuztraucos, bet turpināju “kūpēt kā skurstenis” no rīta līdz vakaram, pat naktīs dažkārt uzsmēķēju.
Derības uz zirgu
Reiz ar sievu aizbraucām uz laukiem pie seniem draugiem svinēt Jāņus. Draugs Jānis, mani ieraugot, jutās pārsteigts. Viņaprāt, es sākot līdzināties ķīnietim — esot no pīpēšanas kļuvis dzeltens, tikai acis neesot šauras. Un jau pa gabalu “ožot” pēc pilna pelnutrauka… Tas bija tikai sākums. Kā vēlāk uzzināju, mani izzobot bija lūgusi sieva, kura ne pa jokam uztraucās par manu nelabojamo pīpēšanas māniju.
Draugs mani izzoboja uz nebēdu un dažādi apsmēja, stāstīdams anekdotes par pīpmaņiem, kuriem rodoties pat potences problēmas… Sākumā turējos viņam pretī, tāpat atbildot ar kādu zobgalību, taču jutu, ka ilgi neizturēšu. No Jāņu alus “iesila” galva, paliku pikts, un gandrīz vai abi sakāvāmies.
Kā daudzreiz dzīvē izrādās, gudrākās ir sievas. Viņas abas ierosināja, lai mēs saderot, vai es sava vājā rakstura dēļ smēķēšot līdz zārka vākam vai arī saņemšoties un no šī netikuma tāpat kā kuņģa čūlas tikšot vaļā. Saderējām uz Jāņa skaisto zirgu, kuru gribēju no viņa nopirkt. Mans draugs bija tik augstsirdīgs, ka bija ar mieru zirgu uzdāvināt, ja viņš derības zaudētu.
Jaunā dzīve
Un tad pienāca mana liktenīgā stunda, kad es ar apmēram 40 gadu smēķētāja stāžu Jāņu ugunskurā iemetu pusizsmēķētu cigareti… Devu godavārdu, ka tā ir pēdējā manā dzīvē, lai cik gara tā arī būtu…
Negribu atcerēties, kādas mokas man bija jācieš apmēram mēnesi. Tad dzīve kļuva pavisam citāda, un man pat no cigarešu dūmiem kļuva nelabi, tāpēc sava mūža otro pusi cenšos pavadīt nesmēķētāju sabiedrībā.
Par šādu pavērsienu esmu pateicīgs draugam, viņš gan apgalvo, ka “vainojams” mans stiprais raksturs un arī spītīgā daba. Lai kā arī būtu — mērķis attaisnoja līdzekļus. Kuņģa čūla patiesi sadzija, es gan nedaudz pieņēmos svarā, bet dzeltens neesmu vairs sen.
Domāju, ka tik ilgi, jau pāri 90 gadiem, esmu nodzīvojis, pateicoties tieši šim Jāņu ugunskurā sadegušajam papirosam. Nevajag ne ārstus, ne “plāksterus”, bet spītīgu raksturu!
