“Pati esmu augusi bērnunamā, nu arī mans darbs saistīts ar tiem bērniem, kuriem liktenis spiež palikt vieniem,” atklāj bebrēniete Modra Šuriņa.
“Pati esmu augusi bērnunamā, nu arī mans darbs saistīts ar tiem bērniem, kuriem liktenis spiež palikt vieniem,” atklāj bebrēniete Modra Šuriņa. Dzīves pieredze viņai daudz palīdz pagasttiesas priekšsēdētājas amatā, tomēr lielākā viņas sirds daļa pieder mūzikai. Viņa ne vien pati dzied divos koros, bet dziedāt māca lieliem un maziem. Modras kundze atzīst, ka mūzika ir tā joma, bez kuras viņa nevarētu iztikt.
Bārenītei mīlestības netrūkst
— Pastāstiet par savu bērnību?
— Es piedzimu mammai, kad viņa bija jau krietnā vecumā, turklāt viņa bija nervu slimniece. Mātes māsas mani pusotra gada vecumā atdeva bērnunamā. Mammīti ar policijas palīdzību ievietoja psihiatriskajā slimnīcā, un viņa tur pavadīja visu mūžu. Mans tēvs esot bijis vācu armijas karavīrs. Dokumentos rakstīts, ka esmu Artura meita, taču vairāk neko par savu tēvu nezinu. Kad Atmodas laikā piešķīra pilsonību, man paziņoja, ka Latvijas pilsonība man nepienākas, jo nebija ziņu par maniem vecākiem. Kolēģi Dobelē palīdzēja, arhīvā sameklēja manu dzimšanas zīmi, un tā es tomēr ieguvu Latvijas pilsoņa pasi.
— Kādas ir jūsu atmiņas par bērnunamu?
— Ļoti labas, grūtuma un sliktuma tajās nav, arī mīlestības man netrūka. Nezinu kāpēc, bet bērnunamā mani lutināja. Ļoti daudz dziedāju, vietā un nevietā, arī sīkas blēņas atļāvos. Atceros, kad citi bērni brauca ar trīsriteni, nedrīkstējām viņus stumt no mugurpuses, bet es to tomēr darīju, un mani nolika stāvēt kaktā. Garām gāja saimniecības daļas vadītājs, tāds vecs onkulis, un piebēra man pilnu kabatu ar krāsainiem odekolona pudeļu korķīšiem. Biju tik priecīga un lepna. Kad citi lūdza, lai iedodu jauniegūto dārgumu viņiem, es nedevu…
Sākumā biju Rīgas, tad Liepājas bērnunamā. Pēc daudziem gadiem, kad 1996. gadā skolotāju koriem Liepājā bija salidojums, es aizgāju uz to vietu, kur bija bērnunams. Ēka tagad pieder baznīcai, palūdzu mācītājam, lai ielaiž mani tajā. Atceros šo vietu ļoti labi, jo man tur neklājās slikti.
Raud pēc pasūtījuma
— Ar šo iestādi saistās arī situācijas, par kurām tagad gribas pasmaidīt?
— Atmiņā palicis 1953. gads. Biju jau liela — astotais dzīves gads. Launagā ēdām salātus, un audzinātāja teica: “Bērni, tagad pārtrauciet ēst, piecelieties un sāciet raudāt.” Ja vajag, raudam ar! Bija miris Staļins. Toreiz pat mums, bērniem, potēja, ka lielas sāpes, jo Staļins — tētiņš miris.
Reiz trokšņojām vannasistabā, kāda audzinātāja visus nostādīja rindā un katram uzsita ar nātri. Tad viņa pajautāja — kuram sāpēja? Daži pacēlām rokas, un tie vēlreiz dabūja ar nātri pa stilbiem. Tas tāpēc, lai nesūdzamies. Šī pati audzinātāja allaž, rokas lūgšanā sakrustojusi, lūdzās pret debesīm: “Ak, Dievs mīļais, palīdzi man savaldīt šos bezkaunīgos bērnus!” Pati ļoti ticīga, bet bērnus ar nātrēm per. Vēlāk dzirdēju, ka viņa atbrīvota no darba, laikam jau dievticības dēļ, jo padomju laikos Dievam ticēt bija aizliegts.
— Cik ilgi jūs augāt bērnunamā?
— Kad man vajadzēja sākt iet skolā, mani aizveda uz Irlavas bērnunamu Tukuma rajonā, taču augusta beigās pie manis atbrauca ciemiņi — mātes brālis ar savu meitu. Viņi aizveda mani uz Jelgavu, kur dzīvoja manas mātes māsa Emīlija. Vēl tagad atceros, ka pirmajā klasē biju teicamniece, man par to uzdāvināja grāmatiņu “Ļeņins Gorkos”. Emīlijas tante par mani ļoti rūpējās, šuva kleitiņas no aizkariem. Viņa bija slima, pārvietojās ar ķeblīša palīdzību, un pēc gada mani aizveda pie mātes brāļa Tērvetē.
Laimi atrod Bebros
— Kas jūs pamudināja savu dzīvi saistīt ar mūziku?
— Tērvetē man bija ļoti jauks mūzikas skolotājs Helmuts Mensons, kura vadībā piedalījāmies arī pirmajos Skolu jaunatnes dziesmu svētkos. Viņš iegalvoja, ka jāmācās mūzikas jomā, jo man bija laba muzikālā dzirde. Bērnu mūzikas skolā nebiju mācījusies, bet ar skolotāja vēlību mani uzņēma Jelgavas mūzikas vidusskolā. Pēc tam iestājos konservatorijā.
— Kā jūs nokļuvāt Bebros?
— Pēc mūzikas vidusskolas beigšanas mani norīkoja darbā uz toreizējo Pļaviņu hidroelektrostacijas ciematu, bet tur lāga nebija, kur dzīvot. Lūdzu, lai mani nosūta citur, un tā nokļuvu Bebros. Nu tur dzīvoju jau 40 gadu. Daudzus gadus strādāju skolā par mūzikas skolotāju. Bebros satiku arī savu mīlestību, un 1966. gadā pēc Jāņiem svinējām kāzas. Viņš bija nopietns puisis, astoņus gadus vecāks par mani, autovadītājs. Draudzējāmies tikai dažus mēnešus.
Ļoti saticīgi dzīvojām, viņš bija mīļs un labs vīrs man un tēvs meitenēm. Viņas redzēja, kā saticīgi dzīvot, cik labs bija tētis. Pēc jaunībā gūtās traumas pusmūža gados vīram sākās epilepsijas lēkmes, un pirms trim gadiem viņš miegā no šīs pasaules aizgāja…
Dzied māte un meitas
— Arī jūsu meitas apveltītas ar muzikālo talantu?
— Visas trīs beigušas mūzikas skolu — Malda apguva ģitāras, Antra — kokles, Zane — flautas spēli. Visām labas balsis, un mēs allaž uzdziedam, kad esam kopā. Uz skatuves gan kopā neesam dziedājušas. Vienu gadu mēs — Antra, Zane un es — piedalījāmies neprofesionālo dziedātāju konkursā “Klusie ūdeņi” Aizkrauklē.
Zane ir slinkāka, un es zinu, ka viņai bieži pietrūkst centības. Jaunākā meita beigusi Skrīveru vidusskolu un vēl pirms kāda laiciņa sprieda, ka stāsies Mūzikas akadēmijā. Es saku: “Zane, iestāties ir viens, bet tas ir intensīvs darbs!” Šonedēļ viņa kārtoja centralizēto eksāmenu un nu domā studēt teoloģiju vai komunikāciju zinātnes.
— Viņu interesē kristīgā joma?
— Tas ir drauga ietekmē, kurš spēlē basģitāru kristīgajā grupā “Xenos”. Viņi skaļos vārdos runā par Dievu. Tas nav tā zemiski, kā varētu šķist, bet jauniešiem saprotamā valodā, apmēram tā: “Ja tev dzīvē arī ir slikti klājies, pacel galvu un proti pielūgt Dievu — esmu šeit, palīdzi man!”
Diriģentes prieks
— Šobrīd jūs vadāt dažādu paaudžu dziedošos kolektīvus. Vai kāds no tiem pašai ir tuvāks?
— Nevaru kādu īpaši izcelt, darbs ar visām paaudzēm ir ļoti interesants. Jau divus gadus strādāju ar Aizkraukles senioru ansambli “Atbalss” un priecājos, ka manas dziedātājas ir ļoti centīgas, nekad nekavē mēģinājumus. Kā es drīkstu neatbraukt, ja zinu, ka viņas gaida! Un es to daru ar prieku. Savukārt jauniešiem gribas likt sajust, kā ir dziedāt kopā.
Agrāk biju arī Kokneses jauktā kora diriģente, taču kopš šīgada tam ir tikai viena diriģente. Es šajā korī aizvien dziedu, to atbalstu un palīdzu, ja vajag. Daudzus gadus dziedu arī Aizkraukles skolotāju korī.
Audzē kamēlijas
— Bez dziedāšanas jums ir vēl kāds vaļasprieks?
— Dziedot esmu “saslimusi” ar ceļošanu. Vienalga, ko darīšu, bet allaž centīšos pasauli redzēt. Drīz būs jāiet pensijā, un arī tad likšu latiņu pie latiņa, lai varētu kaut kur aizbraukt. Esmu bijusi Itālijā, Holandē, Gotlandē, Spānijā, protams, arī Igaunijā un Lietuvā. Pirmo reizi ārzemēs — Čehoslovakijā — kā mūzikas skolas skolotāja biju 1982. gadā. Pēc astoņiem gadiem ar skolotāju kori bijām Vācijā. Toreiz vīzas vajadzēja kārtot Maskavā un par četriem rubļiem Vāciju izbraukājām. Naudu līdzi nedrīkstēja ņemt. Ja kādam tomēr vācu markas bija, vajadzēja deklarēt, kur tās ņēmis. Dzīvojām draugu ģimenēs, un vēlāk šie cilvēki man sagādāja iespēju trīs mēnešus strādāt Vācijā.
— Ko jūs tur darījāt?
— Siltumnīcā audzēju puķes — kamēlijas, acālijas, ērikas. Tas bija 1992. gadā. Zane tolaik bija maza, un vēl tagad glabāju vēstuli, kurā viņa drukātiem burtiem raksta: “Jā, tev iet labi, bet mums iet slikti! Jo mammas nav mājās.” Vācijā esmu bijusi vairākkārt. Atmodas gados sadraudzējos ar kādu bijušo iršēnieti, kurš dzīvoja Vācijā. Nu viņš miris, es aizvien katru vasaru braucu ciemos pie viņa sievas. Šovasar arī paredzēts būt svešās zemēs — jūlijā ar Kokneses kori dziedāsim Slovakijā, septembrī ar skolotāju kori brauksim ekskursijā uz Grieķiju. Tā man būs dāvana dzimšanas dienā.
“Meitiņ, nokāp
no mākoņiem!”
— Jau devīto gadu esat Bebru pagasttiesas priekšsēdētāja. Kas jūs šajā darbā saista?
— Garīgi tas ir smags darbs, kaut emocijas šajā darbā bieži vien jānoliek malā. Tomēr mani šajā jomā saista daudzveidība. Esmu daudz ko iemācījusies likumdošanā, vismaz zinu, kur meklēt padomu. Ļoti atsaucīga ir tiesas priekšsēdētāja Ilona Rūķe, notāre Zinaīda Ozoliņa, viņām padomu varu prasīt jebkurā brīdī, arī kolēģi ir ļoti atsaucīgi. Ir gandarījums, ka varu pagasta cilvēkiem palīdzēt mantojuma un citās ģimeņu lietās. Ļoti priecājos, ka kļūst arvien mazāk problēmģimeņu. Kad sāku strādāt, Bebros tādu bija 25. Atceros, gājām tās pārbaudīt, un viena otra māte teica: “Ko jūs gribat, būtu labāk latu atnesuši!”. Tagad pagastā ir tikai četras ģimenes, kurām jāpievērš vairāk uzmanības.
Man patīk, ka mans darbs saistīts ar ģimenēm, kurās aug bērni, un viņu vecāki ļoti rūpējas par viņiem. Ja tā nav, cenšos palīdzēt un dažkārt esmu spiesta pacelt arī balsi.
— Darbā jums palīdz arī pašas pieredze?
— Noteikti. Man bijušas problēmas ar jaunāko meitu Zani, kurai vienmēr jāatgādina: “Meitiņ, nokāp no mākoņiem!” Esam daudz runājušas par to, lai viņa domā reāli un “pieņem” dzīvi tādu, kāda tā ir. Viņa ir ļoti jauka un mīļa meitene, taču ir lietas, kurās viņai nevar uzticēties. Lielās meitas ir citādākas. Pieredze savu bērnu audzināšanā palīdz, ja citi bērni jāpārliecina, ka bez skolas iztikt nevar. Aizdomājos — esmu sveša šim bērnam un tik ļoti vajag, lai arī viņa māte pieliktu visas pūles un līdzekļus, un bērns pabeigtu pamatskolu.
Devīze svētkiem
— Būdama noslogota arī sabiedriskajos darbos, jūs nenogurstat no cilvēkiem?
— Tas mani vedina bezmērķīgi neizšķiest savu laiku. Man ir daudz draugu, bet mēs nesēžam un stundām kopā nečalojam. Esmu iecerējusi rudenī, pēc atgriešanās no ceļojuma, nosvinēt savu dzimšanas dienu, aicinot tos, ar kuriem kopā dziedu un kuri man ir dārgi. Šo svētku devīze iecerēta kā kādreiz Nacionālajā teātrī rādītajā lugā “Un visi nāks pie manis!”. Būsim visi kopā, dziedāsim, un mums būs labi.
— Kā jūs pati sevi raksturotu?
— Man negribas sevi slavēt, bet es ļoti priecājos par citu veiksmi. Ja kādam iet grūti, analizēju, kāpēc tā. Ja varu, tad palīdzu, bet daudzreiz cilvēkam pašam sev ir jāpalīdz. Es nevaru piedot cilvēkiem neuzņēmību. Kāpēc viņi nevēlas kaut ko darīt savā labā? Nevis palīdzēt citiem, jo visu pasauli nesalāpīsi, bet daudziem ir slinkums palīdzēt arī sev.
— Jums ir kāds sapnis?
— Nekādi īpaši varoņdarbi nav iecerēti. Gribu visu, ko pašlaik daru, izdarīt godam. Un vēlos, lai manām meitām viss dzīvē būtu labi.
VĀRDS, UZVĀRDS: Modra Šuriņa.
DZIMŠANAS LAIKS UN VIETA: 1945. gada 15. septembris, Dobeles rajona Bukaiši.
IZGLĪTĪBA: augstākā, beigusi J. Vītola Latvijas Valsts konservatorijas (tagad — Mūzikas akadēmija) mūzikas pedagoģijas fakultātes diriģēšanas nodaļu.
NODARBOŠANĀS: Bebru pagasttiesas priekšsēdētāja, vada senioru ansambli “Atbalss” Aizkrauklē, jaukto kori Vecbebru profesionālajā vidusskolā un ansambli Bebru internātpamatskolā.
ĢIMENE: trīs meitas: Malda (38) — skolotāja Pērses pamatskolā, Antra (36) — bārmene bārā “Klinta” Aizkraukles pagastā, Zane (20) — strādā universālveikalā “Stockman” Rīgā, četri mazbērni.
VAĻASPRIEKS: dziedāšana, ceļošana.
HOROSKOPA ZĪME: Jaunava.
