Skrīveru grupa “The Moment Light” guvusi panākumus radio SWH raidījumā “Priekšnams”.
Skrīveru grupa “The Moment Light” guvusi panākumus radio SWH raidījumā “Priekšnams”. Šonedēļ jaunieši ar savu dziesmu ir 3. vietā, pagājušajā nedēļā bija 1. vietā.
— Agrāk grupu sauca “Roadway”, bet nesen mainījāt nosaukumu. Kāpēc?
Diāna: — Aigars un Rolands kopā sāka spēlēt 2000. gadā, kad vēl mācījās A. Upīša Skrīveru vidusskolā. Vēlāk pievienojos es, tad Liene. Viņa mācās Koknesē, I. Gaiša vidusskolā. Sākumā grupas vadītājs bija Uldis Bērziņš. Tā radās “Roadway”. Tagad jau ilgu laiku darbojamies bez Ulda un arī neatkarīgi no skolas.
Aigars: — Reiz kāda pasākuma organizatori afišās ierakstīja “Raud vēji”, jo tālruņa sarunā nebija īsti sapratuši grupas nosaukumu. Arī pēc tam bija vairāki pārpratumi vārda “roadway” dēļ, un tā radās doma to mainīt. Tagad esam “The Moment Light.”
D.: — Bija vairākas idejas, kāds varētu būt grupas nosaukums. Arī saistībā ar tagadējo dziesmu radio SWH gribējām neatkarīgāku nosaukumu, jo “Roadway” vairāk asociējas ar vidusskolu.
Rolands: — “The Moment Light” domāts kā gaismas mirklis, ko atstājam citiem, kad spēlējam savu mūziku.
A.: — Gluži kā “gaisma tuneļa galā” (smejas).
— Kā nolēmāt iesniegt savu dziesmu radio SWH “Priekšnamam”?
Liene: — Par to domājām jau sen. Vienīgais, kas kavēja, bija dziesmas ierakstīšana profesionālā studijā. Kad to veicām, ierakstu nogādājām Mārim Žigatam, un jau nākamajā nedēļā dziesma parādījās “Priekšnama” topā.
D.: — Dziesmas nosaukums ir “Kāds Tevi sauc”. Pieteikums radio bija liels solis uz priekšu. Šobrīd tā ir pēdējā no mūsu pašu uzrakstītajām dziesmām. Par finansiālu atbalstu ierakstam studijā vēlamies pateikties Sarmītei Kondrātei. Vienas dziesmas ierakstīšana maksā līdz 100 latiem. Radio SWH “Priekšnams” ir vieta, kur jaunajiem mūziķiem ir vienreizēja iespēja parādīt sevi sabiedrībai. Dažas grupas tā jau tagad kļuvušas pazīstamas, piemēram, “IndyGo”. Protams, arī mēs ceram un cīnāmies par pirmo vietu!
— Katram izpildītājam ir savs imidžs, savs mūzikas stils.
Kāds tas ir jums?
L.: — Par to esam daudz runājuši — konkrētas atbildes vēl nav. Vienu gan zinām skaidri — sambas ritmi patīk mums visiem.
A.: — Latvijā tagad ļoti izplatītas grupas, kurās spēlē vairāki ģitāristi, bet mums ir unikāls sastāvs — tikai viena basģitāra, klavieres, un bungas sit meitene! Dziesmas ir kopīgs darba rezultāts, un tekstus tām pagaidām raksta Diāna.
D.: — Mēs nedziedam par problēmām. Mums ir viegls, sirsnīgs stils un gaiša mūzika. Man patīk mūsu kopēji radītās dziesmas. Šobrīd tās ir četras. Pārējās lielākoties ir citu mākslinieku sacerētās.”
— Kādai publikai domāta jūsu mūzika?
D.: — Lai gan pasākumos ir dažāda vecuma cilvēki, Latvijas publika koncertos ir kā sasalusi. Ja neesi visiem zināms izpildītājs, grūti to iekustināt.
R.: — Mēs spēlējam sev par prieku, un mūs aktīvi atbalsta un klausās draugi. Pat, ja liela daļa publikas nespēj atbrīvoties, mēs atrodam cilvēkus, kuriem ir interese par to, ko darām, un tad it kā spēlējam tikai viņiem.
A.: — Kad braucām uz Dzintaru koncertzāli, mums līdzi devās “busiņš” ar līdzjutējiem. Ir patīkami, ka tādos pasākumos ar mums kopā ir tuvākie draugi.
D.: — Kad Rolands piedalījās TV spēlē “Randiņš”, tad priekšnesumā uzstājāmies kā viņa draugi. Pēc raidījuma viņu pat vairākas reizes noturēja par Martu Kristiānu Kalniņu.
— Presē nereti parādās paziņojumi par grupu izjukšanu iek-šēju konfliktu dēļ. Kāda, jūsuprāt, ir draudzības nozīme, sadarbojoties grupā?
L.: — Ļoti liela. Varbūt visiem nav jābūt ļoti labiem draugiem,
tomēr savstarpēja sapratne noteikti vajadzīga.
R.: — Mēs neesam ļoti atšķirīgi, tāpēc ir vieglāk sadarboties.
A.: — Liene ir saprotošs, mīļš cilvēks, un viņai mašīnā vienmēr ir cepumiņi (smaida). Dažreiz jau gadās, ka pāris dzirksteles nošķīst, bet pēc brīža viss atkal kārtībā.
D.: — Mēs esam draudzīga grupa. Man patīk, ka Aigars aizstāv savu viedokli. Esam taču pieauguši cilvēki un konfliktus parasti atrisinām ātri, lai tie netraucē strādāt kopā.
R.: — Ar Diānu saprotos no pusvārda. Ja grupā nav kopīgu uzskatu, nekur tālu netikt. Kopīgās intereses vieno cilvēkus mūzikā un stilā.
— Aizkraukles rajonā ir daudz koncertējošu mūziķu. Vai ir jūtama konkurence?
L.: — Skrīveri noteikti ir viena no muzikālākajām vietām rajonā, taču grupas spēlē atšķirīgu mūziku, tāpēc konkurences nav. Zinošākie pamāca mazāk pieredzējušos.
— Kādi ir jūsu lielākie panākumi?
L.: — Domāju, ka lielākie vēl tikai priekšā! Līdz šim — Raimonda Paula konkursa “Jaunās zvaigznes” fināls Dzintaru koncertzālē pagājušajā gadā. To varēja redzēt arī televīzijā.
D.: — Piedalījāmies ar dziesmu “Viss nāk un aiziet tālumā”. Bija milzīgs uztraukums, jo uzstājāmies lielai auditorijai.
R.: — Mēģinājumos pirms fināla R. Pauls izteica dažus aizrādījumus, ko mums vajadzētu ņemt vērā. Kritika noderējusi, tagad vairāk domājam par savām kļūdām.
— Vai joprojām uztraucaties pirms uzstāšanās?
A.: — Stress ir tad, ja pārspīlē savu svarīgumu.
D.: — Tiklīdz uzkāpju uz skatuves, kļūstu mierīga.
L.: — Noteikti ne tik ļoti kā sākumā. Ar laiku pie skatuves pierod. Tomēr pirms lieliem pasākumiem uztraukums ir normāla parādība.
R.: — Es gan esmu jau norūdījies, jo savulaik spēlēju orķestrī un saksofonu kvartetā. Kad redzi publikas atsaucību, uztraukums pāriet pats no sevis.
— Vai ir kādi piedzīvojumi, ko nevar aizmirst?
R.: — Braucot uz kādu koncertu Aizkrauklē, šķita, ka esam kaut ko aizmirsuši. It kā viss bija. Sākām braukt, un spogulī ieraudzīju Diānu nākam pa ceļu. Kad viņa sāka skriet pakaļ automašīnai, sapratām, ko esam aizmirsuši…
— Kādi ir jūsu nākotnes plāni?
D.: — Mums ir vajadzīgs menedžeris — saprotošs un ar pieredzi.
A.: — Kad Diāna un Liene pabeigs vidusskolu, telpas mēģinājumiem būs jāmeklē Rīgā. Ceru, ka mēs paliksim šajā pašā sastāvā.
— Ko jums nozīmē mūzika?
L.: — Radio ieslēdzu, tiklīdz ieeju istabā. Sēžot kādā koncertā, rokas jau automātiski kustas līdzi.
D.: — Kad draugi dzirdēja manu dziesmu radio, jautāja: “Ko tev tas dod?”. Tā esmu iemācījusies veidot attiecības ar cilvēkiem, risināt problēmas un saprast dzīvi.
A.: — Mūzika ir sevis apliecināšanas veids, iespēja būt kopā ar draugiem. Jelgavā spēlēju arī grupā “Corvuss”.
R.: — Spēlēju sava prieka pēc. Kopš mācos Rīgā, darbojos vēl vienā grupā.
— Vai domājat turpmāko dzīvi saistīt ar mūziku?
A.: — Šobrīd mācos J. Mediņa vidusskolā, taču apgūstu tikai speciālos priekšmetus, nevis vidusskolas mācību vielu. Pagaidām mūzika ir vienīgais, kas mani interesē.
D.: — Šogad beigšu 12. klasi A. Upīša Skrīveru vidusskolā. Domāju, ka arī turpmāk vajadzētu mācīties mūziku, bet viss atkarīgs no finansēm. Nevari iegūt labu izglītību, ja nav naudas.”
L.: — Mācos Ilmāra Gaiša Kokneses vidusskolas 12. klasē. Vēl nedomāju, vai nākotni saistīšu ar profesionālo mūziku. Tomēr tā vienmēr paliks sirdij tuva.
R.: — Šobrīd mācos RTU telekomunikāciju nodaļā. Neaizgāju “pa mūzikas līniju”, jo ar šo profesiju mūsdienās nevar nopelnīt tik daudz, lai izdzīvotu. Lielai daļai cilvēku mūzika ir hobijs, nevis iztikas avots. Profesionāļi gan skatās uz tevi citādāk, ja ir laba muzikālā izglītība. Tomēr maz jauniešu izvēlas mācības šajā jomā. Piemēram, Andris Kivičs no “Z—Scars” sāka spēlēt tikai pēc traumas sportā.
“The Moment Light” sastāvs:
Diāna Turlaja (19) — balss, Aigars Paulis (18) — klavieres, Rolands Stepanovs (19) —
basģitāra, Liene Stubure (19) — bungas.
No grupas vēstures
Šādā sastāvā grupa ir kopš 2003. gada. Pirmais ieraksts tapa Iecavā — dziesma “Tā ir”.
Grupa piedalījusies: Raimonda Paula konkursa “Jaunās zvaigznes” finālā, konkursos “Klusie ūdeņi”, “Zum 2004”, “Tikai Tu”, “Ritmu mozaīka” (A. Upīša Skrīveru vidusskolā). Bērnunamā “Dzeguzīte” spēlē savam priekam.
