Mēs visi vēlamies, lai pasaule kļūtu labāka un cilvēki spētu saprasties. Diemžēl dzīvē tā nenotiek, un konflikti gadās itin bieži.
Mēs visi vēlamies, lai pasaule kļūtu labāka un cilvēki spētu saprasties. Diemžēl dzīvē tā nenotiek, un konflikti gadās itin bieži. Plaši izskanējušās nesaskaņas Vecbebru profesionālajā vidusskolā ir tikai viens piemērs.
Izsakot savu viedokli, mans nodoms nebija atbalstīt jauniešu izdarīto. Joprojām uzskatu, ka viņi rīkojās necienīgi. Tomēr jebkuru notikumu nevar vērtēt tikai kā baltu vai melnu.
Ikvienam, arī man, būtu nepatīkami skatīt un lasīt internetā kaut ko tādu par sevi. Šobrīd, kad masu informācijas līdzekļi ir tik visaptveroši, nevaru garantēt, ka nekā aizvainojoša tur par mani jau nav. Tāpat es nevaru sevi pasargāt no tā, ja kāds izdomātu manu vārdu ķengājoši uzrakstīt uz nama sienas vai arī no dīvainiem komentāriem laikraksta “Staburags” mājaslapā. Arī es esmu dzirdējusi sev veltītas rupjības, ka “ausis svilst”.
Es nevaru apstādināt slikto, bet varu izvēlēties, kā rīkoties konkrētā situācijā. Bieži domāju, ko es darītu, ja tuvs cilvēks man pateiktu ko sliktu? Vai vienīgais risinājums būtu “izslēgt” viņu no savas dzīves? Vieglāk — jā, bet pareizāk — noteikti nē. Cilvēku nelaime ir tā, ka liela daļa neprot veidot attiecības.
Skolotāja Ausma Kapusta jautā, vai mutes bajāriem jāatbild ar tādām pašām rupjībām? Skolotāja, ar kuru es pārrunāju šo jautājumu, tā nedara, bet risinājumu tomēr atrod. Turklāt arī viņai ir audzēkņi, kuri spēj pateikt daudz nepatīkama.