Tilts par miljonu

Šajā numurā publicēta ziņa par tilta pār Zalvītes upi pārbūvi mūsu novada Zalves pagastā. Nu liekas — parasta ziņa, par kuru vajadzētu priecāties, jo beidzot vēl kāds ceļa posms un tilts būs sakārtots, atvieglojot iedzīvotājiem piekļuvi mājām, laukiem, ganībām, kapiem. Taču, kad nokļuvu līdz teikumam par tilta pārbūves izmaksām, kuras ir aptuveni miljons eiro, pārsteigumā noelsos. Šoreiz gan mazāk gribu runāt par būvdarbu izmaksām, bet gan par prioritātēm. Lai gan tilta pār Lauces upi pārbūve Seces pagastā izmaksāja piecas reizes mazāk.

Šaubu nav, ka tie Zalves pagasta iedzīvotāji, kuriem jābrauc pa pussabrukušo tiltu un izdangāto ceļu, ir pelnījuši tilta pārbūvi. Jau pirms diviem gadiem kolēģis Imants “Staburagā” rakstīja, ka ceļš Zalve—Lone, kas ir valsts pārziņā, un ved arī no Zalves centra uz kapiem, vietām ir ļoti bedrains. Citviet krūmi ceļa malā saauguši tik kupli, ka kombainam spoguļus lauž nost. “Liela bēda ir tilts pār Zalvītes upi starp Vērtūžiem un ceļu Aizkraukle—Nereta. Uzliktas ceļa zīmes par masas ierobežojumu, par ceļa un tilta sašaurinājumu, bet tas pašu tiltu nepadara drošāku. Arī nespeciālistam skaidrs, ka tas ir vairāk kā kritiskā stāvoklī. Puse no tilta braucamās daļas ir nobrukusi, bet balsti sašķiebušies, tomēr dīvainā kārtā balsta akmens sienu, kas vēl notur labo pusi no pilnīgas sabrukšanas,” rakstīja kolēģis.

Papētot gan ziņai pievienoto karti, gan arī Zalves pagasta kartes internetā, redzam, ka īpašumiem, kas atrodas aiz Zalvītes upes tilta, var piekļūt arī pa citu ceļu. Jā, ir līkums, bet piebraukt var.

Nesaprotu, pēc kādiem kritērijiem uzņēmums “Latvijas valsts ceļi” izvēlas ceļus un tiltus, kuros ieguldīt naudu, bet kuriem naudas nav. Mūsu novadā ir vietas ar krietni intensīvāku satiksmi un blīvāk apdzīvotas, ar nozīmīgākiem objektiem, taču tur nopietnāks ceļa remonts tiek atlikts no gada uz gadu. Taču vietā, kur ir vien dažas mājas, pēc brīža ceļš beidzās un ir alternatīva, valsts gatava ieguldīt miljonu. Tas pats ceļš Ērberģe—Nereta caur Pilskalni, kur rudeņos un pavasaros slīkst skolēnu autobuss, piegādātāji atsakās vest preces, bet operatīvais transports nevar tikt līdz sociālās aprūpes centram “Mēmele”. Vēl viens bēdu stāsts ir ceļš no Zalves līdz Neretas aplim, kas jau sāk līdzināties amerikāņu kalniņiem.

Skaidrs, ka ceļi Latvijas laukos ir ļoti sliktā kārtībā, daudzi neizbraucami un tilti uz brukšanas robežas. Visi brēc pēc remonta un pārbūves, un ikviens Latvijas iedzīvotājs, pat vistālākajā nostūrī, ir pelnījis braukt pa labu ceļu. Taču vietā, kur satiksmes intensitāte ir maza, var taču rast kādu vienkāršāku risinājumu.