Amerikas prezidenta Džordža Buša “zibensturnīrs” Eiropā noslēdzies. Rīgā atgriezušies lauku trimdā “izsūtītie”, dzīve atkal rit parastajās sliedēs, eiforija varas gaiteņos noplok, ilūzijas izgaist.
Amerikas prezidenta Džordža Buša “zibensturnīrs” Eiropā noslēdzies. Rīgā atgriezušies lauku trimdā “izsūtītie”, dzīve atkal rit parastajās sliedēs, eiforija varas gaiteņos noplok, ilūzijas izgaist.
Savu nostāju pret Baltijas tautām Bušs izteica 2002. gada 23. novembrī pēc Baltijas valstu uzņemšanas NATO Viļņas rātslaukumā: “Baltiešiem garā baiļu, nedrošības un vientulības nakts ir beigusies. Agresijas draudu priekšā Lietuvas, Latvijas un Igaunijas drosmīgās tautas nekad vairs nebūs vienas. Vairs nebūs nekādu jaltu, nekādu minheņu…”. Kādi viedi vārdi! Tiesa, ar tiem Amerikas prezidents atzinis sava kādreizējā priekšteča Rūzvelta vainu, Jaltā akceptējot Austrumeiropas iekļaušanu PSRS ietekmes sfērā, arī Baltijas valstu otrreizēju okupāciju. Bet ar to ir par maz.
Lai izkliedētu pagātnes ēnas abu valstu attiecībās, latvieši Rīgā gaidīja vismaz Buša atvainošanos un solījumu palīdzēt novērst 50 gadu garās okupācijas sekas, gaidīja arī, ka uz to Bušu mudinās pašmāju varas elite, taču nenotika ne viens, ne otrs. Tā vietā latvieši saņēma skaidru un nepārprotamu Buša norādījumu, ka “Latvijai ir izaicinājums, ko rada etniskā dažādība, un tas ir jāpieņem mierīgā veidā, lai kādi būtu vēsturiski iemesli… jums jāpasniedz roka visiem, kam būs saistība ar Latvijas nākotni. Laipna un iecietīga attieksme nodrošinās jūsu valsts vienotību.” Tātad nekāda seku novēršana nav vajadzīga, jo viss jau ir, kā jābūt.
Otrkārt, Bušs ieteic tik daudz nerakņāties vēsturē, bet “pacelties pāri vēsturiskajām netaisnībām”, aizmirst bijušo un vairāk domāt par nākotni.
Līdzīgus padomus mēs visai bieži dzirdam arī no Maskavas, un to ievērošana droši vien sekmētu robežlīguma noslēgšanu ar Krieviju.
Ilūzijas izgaist. Pirmo ilūziju sabrukumu mēs piedzīvojām pēc iestāšanās NATO un ES, kad nepiepildījās mūsu varasvīru solījumi par strauju labklājības celšanos un šo institūciju atbalstu attiecībās ar Krieviju. Tad cerības likām uz Ameriku, iesaistoties pat tās avantūrā Irākā.
Tagad skaidri redzams, ka tāda valstiņa kā Latvija arī Ameriku interesē visai maz, ka visas problēmas mums turpmāk būs jārisina pašiem. Tāpēc pilnībā pievienojos a. s. “Lauku Avīze” valdes priekšsēdētāja Voldemāra Krustiņa viedoklim: “Ja kāds šeit no Džordža II Buša gaida kaut ko vairāk, kādu Latvijas protežēšanu, tad, manuprāt, viņš vilsies. Latvijas vieta nākotnē būs atkarīga no pašas drosmes” (“Latvijas Avīze” 10.05.05.). Vai Latvijai tāda būs?
Egons Grietiņš Jaunjelgavā
