Kurmenietis Artūrs Vaļūns dzīvo pašā Mēmeles krastā. Brīvajos brīžos viņš dodas uz upi makšķerēt. Taču šopavasar prāvāku lomu pagaidām nav — upē augsts ūdens līmenis un duļķainajā straumē zivis kūtri tver ēsmu.
Kurmenietis Artūrs Vaļūns dzīvo pašā Mēmeles krastā. Brīvajos brīžos viņš dodas uz upi makšķerēt. Taču šopavasar prāvāku lomu pagaidām nav — upē augsts ūdens līmenis un duļķainajā straumē zivis kūtri tver ēsmu.
Vēl auksts
— Mēmelē pie Kurmenes ir daudz populāru makšķerēšanas vietu, — saka Vaļūna kungs. — Ik pavasari mēs gaidām, kad upē sāks pārvietoties vimbas. Tad var vilkt lieliskus lomus. Citas zivis ķeras reti — raudu upē gandrīz vairs nav, arī līdakas lielākoties mazas un jālaiž atpakaļ. Protams, gadās arī pa kādai līdakai, taču tie, makani, jau parasti noraujas…
Pirms dažām nedēļām ūdeņi sāka iesilt, un pa kādai vimbai izdevās izvilkt, taču tad atkal palika aukstāks un sāka līt. Vimba jau ir tāda muļķa zivs. Ja uziets bariņš, to var bez pūlēm noķert visu. Atceros, pirms astoņiem gadiem bija skaista vasara. Kādā jaukā jūlija pēcpusdienā nolēmu braukt pa upi ar laivu un spiningot. Nobraucu dažus simtus metru un pamanīju, ka apmēram pusmetru dziļajā ūdenī vienuviet pulcējas prāvs zivju bars. Ieskatījos vērīgāk — vimbas! Es steigšus īros krastā un pāri laukam steidzos mājup. Paķēru makšķeri, mēslu kaudzē steigšus saraku sliekas un atpakaļ uz upi. Noķert zivis vairs nebija nekāda lielā māksla. Svied tik makšķeri un velc. Sākumā skatījos uz pludiņu, taču tad ievēroju, ka labi var redzēt arī to, kas notiek zem ūdens. Palaidu svariņu dziļāk, lai ēsma nepeldētu pa straumi, un tikko slieka pazuda zivs mutē — piecirtu. Dažos mirkļos bija pilna slaucene zivīm.
Tagad patīk vairāk makšķerēt, bet, kad biju jaunāks, skraidīju ar spiningu. Tolaik dzīvoju Iecaviņas krastā. Varēja vilkt lieliskus līdaku lomus.
Indē ar amonjaku
Pēdējos kolhozu pastāvēšanas gados zivis noindēja, neapdomīgi rīkojoties ar amonjaku un citām ķimikālijām. Nespēju iedomāties, kas toreizējiem priekšniekiem bija prātā, ka cisternas ar bīstamajām vielām novietoja tieši upju krastos. Turklāt tās nebija pienācīgi noslēgtas. Katrs kuram nebija slinkums varēja pagriezt krānu, un posta darbs padarīts. Kurmenes apkaimē arī savlaik upē ieplūdināja ap 50 tonnu amonjaka. Susēja arī bija zivīm bagāta — ar maijvabolēm varēja vilkt milzīgus sapalus. Taču, kad padomju saimniecība “Nereta” ieplūdināja upē indi, zivju krājumi ievērojami saruka. Toreiz pēc darba aizbraucām uz upmalu un ieraudzījām pilnu upi beigtām zivīm. Vimbas bāza degunus no ūdens un purināja galvas. Lielas raudas pusdzīvas knapi kustējās zālēs. Kopš tā laika zivju krājumi nav spējuši atjaunoties.
Medus ar maizi nelīdz
Šopavasar Vaļūna kunga kontā ir desmit vimbu un pāris breksēnu, tā ap divi kilogrami svarā. Par to, kāda gaidāma šī vasara makšķerniekiem Mēmeles krastā, pieredzējušais vīrs izsakās izvairīgi. Ja laika apstākļi būs labvēlīgi, arī zivis būs.
Reizi pa reizei Artūrs Vaļūns dodas makšķerēt arī uz kritenēm, kuras no Kurmenes atrodas mazliet uz Skaistkalnes pusi. Tās ir ļoti dziļas, pat 14 un 15 metru. Pie tam dziļums sākas tūlīt pie krasta. Vienīgā iespēja makšķerēt ir no laivas. Pavasaros te var noķert prāvus līņus, jātrāpa tik dienā, kad zivis pārvietojas. Citādi var nosēdēt gluži kā pie mutesbļodas.
— Esmu izmēģinājis dažādas ēsmas, — saka Vaļūna kungs. — Tomēr, ja neķeras, uz āķa var spraust pat medu ar maizi, un nekā. Ja šie ezeriņi būtu seklāki, būtu citādāk. Savlaik bijām aizbraukuši uz Baltkrievijas ezeriem, kādus 60 kilometrus no Daugavpils. Ķērās lieliski. Esmu makšķerējis arī Volgas deltas vecupēs. Smagāku līdaku par pieciem kilogramiem gan neesmu izvilcis. Esmu noķēris arī divus kilogramus smagu ālantu.
Lielākā karpa aizbēg
Neparastākais atgadījums bija, makšķerējot tieši Baltkrievijas ezeros. Aizbraucām jau piektdienas vakarā. Liels ezers, otru krastu tik tikko var saskatīt. Iebraucām mazliet tālāk no krasta un atradām vietu, kur lieliski ķērās ruduļi. Saulīte jau laidās rietā. Mēģināju ievērot vietu, un braucām malā. Nākamajā rītā mazā gaismiņā iebraucu ezerā. Saulīte lēca, viss ūdens klajs kļuva sarkanīgs. Pēkšņi pludiņš pazuda zem ūdens. Tikko biju nopircis bezinerces spoli un vēl nemācēju ar to, kā nākas, rīkoties. Piecirtu. Zivs nepadevās. Pievilku to pie pašas laivas. Sekoja spēcīgs rāviens. Gandrīz kātu izrāva no rokām. Aukla pārtrūka. Izbraucu krastā. Sastapām dažus vietējos makšķerniekus. Noklausījušies manu stāstu, viņi teica, ka “vainīga” bijusi 12 līdz 15 kilogramu smaga karpa.
