Tik politiskiem notikumiem piesātinātu nedēļu kā pagājušo Latvijas vēsturē grūti sameklēt.
Tik politiskiem notikumiem piesātinātu nedēļu kā pagājušo Latvijas vēsturē grūti sameklēt.
9. maiju kā Uzvaras svētkus pār fašismu Otrajā pasaules karā gan PSRS pastāvēšanas laikā, gan pēc tās izjukšanas atzīmēja katru gadu, taču šogad svēkiem bija īpaša nozīme — tie notika 60. reizi. Svētku organizētāja Krievija kā PSRS mantiniece centās pasaulei parādīt, ka nekas un neviens, kurš cīnījās pret fašismu, nav aizmirsts.
Cēls žests no Krievijas prezidenta Vladimira Putina puses bija daudzo pasaules valstu prezidentu ielūgšana svētkos Maskavas Sarkanajā laukumā. Lai paskatās, kā soļo un gavilē uzvarētāji! Taču skumji, ka uzvarētāji, konkrēti Krievija, vēl 60 gadu pēc fašisma sakāves dzīvo daudz sliktāk par kādreizējo pretinieci Vāciju.
Varbūt tieši tāpēc patlaban nabadzības nospiestajai, ārpus Eiropas Savienības un NATO esošajai Krievijai ir tik grūti atzīt patiesos vēstures notikumus un atvainoties vairākām valstīm, kuras tā okupēja pēc Otrā pasaules kara. Daudzreiz par šo atvainošanos runājusi Latvijas prezidente Vaira Vīķe—Freiberga, kura vienīgā no Baltijas valstu prezidentiem atsaucās Putina ielūgumam un piedalījās 9. maija svinībās.
Tas nekas, ka viņu nosēdināja daudzo viesu priekšpēdējā rindā, no kuras viņa maz ko redzēja. Tā varbūt bija labāk, jo prezidentes izjūtas jau tāpat bijušas sirreālas (tādas cilvēkiem rodas zemapziņas iespaidus savienojot ar fantastiskiem motīviem). Iespējams, tas bija īpašs prezidentes pazemošanas žests par visām tām “galvassāpēm”, kuras viņa pēdējā laikā sagādājusi Vladimiram Putinam.
Kaut kas neiedomājams, ka mazās Latvijas inteliģentā prezidente Krievijas svētku priekšvakarā savā “mazajā karaļvalstī” pieņem ASV prezidentu Džordžu Bušu. Amerikānis savukārt piekrīt, ka vēstures patiesības nav aizmirstamas, un ir ļoti labvēlīgi noskaņots pret Latviju, kura Krievijas ārpolitikā patlaban ir kā “suņanagla” jūtīgā vietā…
Vissāpīgākais “augonis”, protams, ir Latvijas un Krievijas robežlīguma parakstīšana. Kad Putins paziņoja, ka to varētu izdarīt 10. maijā, iespējams, viņš cerēja, ka beidzot latvieši par šo ziņu laimīgi metīsies viņam ap kaklu. Taču atkal nekā — šī spītīgā tauta neko nevēlas aizmirst, bet pēkšņi iedrošinās atgādināt, ka tagadējā Pitalova 1920. gadā noslēgtajā robežlīgumā piederējusi Latvijai. Putins svētās dusmās pat nav pamanījis, ka Latvija Pitalovu jeb Abreni nemaz atpakaļ nepieprasa. Dokuments vienkārši ir vienpusēja deklarācija un nav līguma sastāvdaļa, jo mūsu valsts nekādas teritoriālas prasības neizvirza.
Taču Putinam ir pamats visai pasaulei paziņot, ka robežlīgumu ar Latviju Krievija neparakstīs tik ilgi, kamēr Latvijas valdība neatkāpsies no, viņaprāt,”savām muļķīgajām” prasībām. Viņš nemaz nedzird, ka Latvijas ārlietu ministrs Artis Pabriks norāda, ka tā ir tikai līgumu skaidrojoša deklarācija. Putins “maļ” savu — arī Krievija esot zaudējusi teritorijas, taču nerunājot par to atdošanu.
Krievijas prezidents joprojām negatavojas arī publiski atzīt, ka Krievija pēc kara okupēja Baltijas valstis. Viņš uzskata, ka pilnīgi pietiek ar 1989. gada PSRS Augstākās padomes lēmumu nosodīt Ribentropa—Molotova paktu, kuru Krievija un Vācija slepeni noslēdza 1939. gadā.
Attiecības ar lielo kaimiņvalsti, protams, neuzlabos arī pagājušajā nedēļā Saeimā pieņemtā PSRS totalitārā komunisma noziegumu nosodījumu deklarācija, kurā Krievija aicināta atzīt atbildību par Latvijā izdarītajiem noziegumiem pret cilvēci un zaudējumiem, kuri nodarīti okupācijas laikā. Deklarācijā teikts, ka patiess un noturīgs izlīgums starp Krieviju un Latviju iespējams tikai tad, ja pagātnē izdarītos noziegumus novērtēs un nosodīs.
Arī Eiropas Parlaments (EP) rezolūcijā par Otrā pasaules kara sekām atzinis kara beigas kā jaunu tirānijas sākumu, ko radījusi staļiniskā Padomju Savienība. EP deputāti oficiāli paziņoja, ka Padomju Savienībā bija tāda pati tirānija kā Hitlera režīms. Par šo rezolūciju nobalsoja 463 deputāti, 49 bija pret, bet 33 atturējās.
Lai Krievijas politiskās ambīcijas vērstu par labu Baltijas valstīm, ieinteresējies Eiropas Komisijas prezidents Žozē Manuels Barrozo.
Latvijas politiķi Eiropas Komisijas prezidenta labo gribu visnotaļ atbalsta un atzīst, ka tas patiesi varētu būt labs pavērsiens stīdīgo kaimiņvalstu attiecību sakārtošanā.
Latvijas ārlietu ministrs Artis Pabriks piedāvājis variantu, kā formulēt mazākumtautības definīciju: “Tikai cittautieši, kuri ir Latvijas pilsoņi, uzskatāmi par mazākumtautību pārstāvjiem, uz kuriem attiecināt Eiropas Padomes Mazākumtautību konvencijā paredzētos principus”.
Saeimā izveidota darba grupa, kura arī vienojusies par minoritāšu definīciju, kā arī par to, ka konvencija jāratificē ar atrunām. Konvencijā noteiktās mazākumtautību tiesības baudīs tām tautām piederīgie Latvijas pilsoņi un pilsonības mantinieki, kuras tradicionāli (vismaz simts gadu) dzīvojušas Latvijā.
Beidzot arī iekšlietu ministram Ērikam Jēkabsonam pacietības mērs ir pilns. Var teikt — vadzis lūzis, jo viņš pēc nekārtībām, kādas sarīkoja Latvijas valstij naidīgi elementi 4. maijā, uzdevis Valsts policijai un Drošības policijai izstrādāt izmaiņas likumos, lai reiz nodibinātu kārtību, ierobežojot protesta akcijas pie Brīvības pieminekļa.
Bez asarām nevarēju noskatīties, kā latvieši mūsu tautai tik nozīmīgā dienā nevar brīvi piekļūt savai svētvietai — Brīvības piemineklim. Kā naidā pārvērstu seju kāda krievu kundze krieviski kliedza: “Mēs jūs atbrīvojām. Kad mēs ienācām Rīgā, latviešiem te nekā nebija, jūs dzīvojāt pagrabos! Mēs te visu sabūvējām. Uzceliet man māju Pitalovā, un es ar lidošanu no šejienes aizlidošu!”…
Man viņai gribas pateikt — katram ir sava dzimtene. Lai kur tā būtu, turp var pat kājām aiziet. Taču kā var dzīvot ar tādu naidu pret citu nāciju, kuras labumus jūs izmantojat daudzus gadus, un neprast šīs valsts valodu?
Latvieši pagrabos sāka dzīvot tikai tad, kad Rīgā ieradās vateņos ģērbtie komunisma cēlāji, kuriem ierādīja izsūtīto un nogalināto latviešu un ebreju dzīvokļus. Kā mēs varam gaidīt, lai Latvijas vēsturi zinātu Krievijā, ja to nezina pat daudzi Latvijā dzīvojošie krievu tautības cilvēki.
