Vai redzēji, ka arī Jānis sēdēja pie kanādiešiem? — pēc starptautiskās pārbaudes spēles hokejā, kura aprīļa nogalē notika Rīgā starp Latvijas hokejistiem un kanādiešiem, man jautāja kāda paziņa.
— Vai redzēji, ka arī Jānis sēdēja pie kanādiešiem? — pēc starptautiskās pārbaudes spēles hokejā, kura aprīļa nogalē notika Rīgā starp Latvijas hokejistiem un kanādiešiem, man jautāja kāda paziņa. To, ka bijušais pļaviņietis Jānis Aldiņš ir hokeja fans un arī tiesnesis, zināju jau sen, bet viņa sportiskās aktivitātes vairāk bija saistītas ar Rīgu. Tagad Jānis strādā Valsts robežsardzes Rīgas pārvaldē, taču hokeju nav pametis.
Par un ap hokeju — saruna ar viņu. Tā kā esam novadnieki, vienojāmies iztikt bez oficiālās uzrunas “jūs”.
— Manuprāt, hokeja “mīlestību” var uzskatīt par slimību. Kad tu ar to “saslimi”?
— Kad mācījos Pļaviņu vidusskolas 5. klasē. Hokeju spēlēt sāku pie pazīstamā trenera Ojāra Rodes, vēlāk — pie Jurija Kļeščenogova. Hokeju spēlēju arī tad, kad mācījos toreizējā Fizkultūras institūtā. Tajā laikā vairākkārt piedalījos Latvijas čempionāta spēlēs.
Ap tūkstoš spēļu
— Kāpēc nolēmi kļūt par tiesnesi?
— Pēc institūta beigšanas apprecējos un sāku strādāt Aizkraukles rajonā. Vienīgā iespēja nezaudēt saikni ar hokeju bija kļūt par tiesnesi.
— Cik gadu jau esi tiesnesis?
— Kopš 1980. gada. Pēc noteikumiem katru gadu tiesneša licence jāatjauno. Jau četrpadsmit gadu man ir augstākā starptautiskā tiesneša kategorija. Gadu biju Latvijas tiesnešu kolēģijas vadītājs.
— Vai reģistrē, cik spēļu esi tiesājis?
— Nē, bet, iespējams, ap tūkstoti būtu, dažkārt pat vienā sezonā bija vairāk nekā simts. Esmu bijis galvenais tiesnesis divpadsmit oficiālajos starptautiskajos turnīros — tiesāju Eiropas un pasaules junioru un jauniešu hokeja mačus, kā arī Kontinentālā un Izaicinājuma kausa hokeja sacensības.
Par miljonāru nevar kļūt
— Bet kāpēc ne pasaules čempionāta spēles pieaugušajiem?
— Ja zvaigznes nostātos pareizā vietā, droši vien tiesātu arī šādus mačus (smejas). Bet, ja nopietni — parasti šīm sacensībām par galvenajiem tiesnešiem izvēlas vadošo hokeja lielvalstu pārstāvjus. Līdz šim pasaules meistarsacīkstes hokejā kā līnijtiesnesis tiesājis tikai viens cilvēks no Latvijas. Taču hokeja sezonā bez darba neesam. Parasti lielākajās hokeja sacensībās darbs ir vismaz desmit tiesnešiem. Piemēram, starptautiskajās sacensībās ar kanādiešiem es pildīju soda laika tiesneša pienākumus.
— Ko tas nozīmē?
— Jāuzrauga, kad kanādiešu spēlētājam beidzas soda laiks.
— Vai tiesneša darba dēļ nācies daudz ceļot?
— Ļoti daudz. Eiropa izbraukāta krustu šķērsu, savulaik arī visa Krievija. Vieglāk pateikt, kur neesmu bijis, nekā — kur esmu.
— Vai tiesneši daudz pelna?
— Par miljonāru nevar kļūt. Mums maksā komandējuma naudu, tā kā labākais ieguvums ir uzturs un ceļošana uz dažādām valstīm bez maksas.
Jābūt “mugurkaulam”
— Kādām īpašībām, tavuprāt, jāpiemīt hokeja tiesnesim?
— Jābūt stipram mugurkaulam. Tādam, kuru neviens nevar ietekmēt.
— Nesen kādā žurnālā izlasīju anekdoti: “Pēc spēles hokejists pieslido pie galvenā tiesneša un jautā: “Kā klājas jūsu sunim?” ” Man nav suņa,” — tiesnesis atbild. “Bet es domāju, ka aklajiem ir vajadzīgs pavadonis.” Vai, tavuprāt, šo anekdoti var attiecināt arī uz čehu tiesnesi Vladimiru Šindleru, kurš tiesāja Latvijas izlases spēli ar Amerikas Savienoto Valstu izlasi? Rezultātā mūsu izlasei neieskaitīja divus vārtus.
— Ja tiesnesis ir burta kalps, kā tas bija šajā gadījumā, viņš visu izdara pēc noteikumiem. Tā kā es zinu noteikumus, un tajos ir nianses, kuras, protams, nezina skatītāji, uzskatu, ka viņš izdarīja pareizi. Viņš paļāvās uz sevi un vārtu tiesneša teikto. Tāpēc viņš arī neskatījās situācijas atkārtojumu video, jo bija pārliecināts par savu taisnību. Kādā intervijā radio arī galvenā trenera palīgs Harijs Vītoliņš atzina, ka ripa nebija šķērsojusi vārtu līniju.
— Manuprāt, tevis teiktajam nepiekritīs neviens hokeja fans. Arī Latvijas Hokeja federācijas prezidents Kirovs Lipmans iesniedza protestu neieskaitīto vārtu dēļ.
— Tiesnešu noteikumos ir piebilde: “…pēc galvenā tiesneša ieskatiem”. Tas arī izšķir visu. Nenoliedzu, ka cits tiesnesis vārtus būtu ieskaitījis.
— Tad jau var uzskatīt, ka šajā gadījumā visu noteica subjektīvā attieksme?
— Tā tas ir. Dažam tiesnesim tā izpaužas vairāk, citam — mazāk.
Mainās kā mode
— Hokeja tiesneši mēdz būt arī korumpēti?
— Tiešām nezinu. Man to nekad nav nācies izjust. Var jau būt, ka kaut kur tā notiek, bet, domāju, piedāvātajai summai jābūt fantastiskai.
— Tev ir kāda autoritāte tiesnešu vai spēlētāju vidū?
— Es pats sev esmu autoritāte (smejas). Jaunībā varbūt bija viens otrs spēlētājs, bet tagad — no daudziem pa druskai.
— Vai hokeja spēle, tāpat kā mode, mainās?
— Jā, nemaz nevar salīdzināt, kā bija agrāk. Mūsu jaunībā hokejs bija tehniskāks, vairāk baudāms, vismaz no skatītāju viedokļa. Tagad galvenais ir fiziskais spēks, izturība, tas kļuvis nežēlīgāks.
Nav sieviešu spēle
— Vai tiesnesis Aldiņš tiesā spēles arī Aizkraukles ledushallē?
— Te esmu tiesājis tikai vienu no pirmajām spēlēm, kad ledushalle oficiāli vēl nebija atklāta.
— Ko tu domā par sieviešu hokeju?
— Ir tikai divi sportaveidi, kurus neatzīstu sievietēm — hokejs un handbols. Tie ir arī vieni no traumatiskākajiem.
— Vai nav bijusi vēlēšanās kādreiz tiesāt arī spēles citos sportaveidos?
— Man ir starptautiskā tiesneša kategorija arī strītbolhokejā.
— Kas tas par sportaveidu?
— Hokejs, kuru spēlē bez slidām. Diemžēl Latvijā tam nav īpašas piekrišanas.
— Vai tu vēlētos, lai tavs dēls būtu slavens hokejists?
— Grūts jautājums. Nevaru viennozīmīgi atbildēt. Gan jā, gan nē!
