Zalves pagasta vecākais iedzīvotājs Oto Liepiņš vakar, 9. maijā, svinēja jau 97. dzimšanas dienu. Liepiņa kungs ir ne tikai pieredzes bagāts piensaimnieks, bet arī vietējo cilvēku likteņgaitu zinātājs.
Zalves pagasta vecākais iedzīvotājs Oto Liepiņš vakar, 9. maijā, svinēja jau 97. dzimšanas dienu. Liepiņa kungs ir ne tikai pieredzes bagāts piensaimnieks, bet arī vietējo cilvēku likteņgaitu zinātājs.
Gaiša ir viņa atmiņa, nav aizmirsts ne sīkums pat no bērnības. Sirmā vīra stāstījums ir tik saistošs, ka varētu klausīties dienām. Par savu vārdu viņš stāsta ar humoru:
— Mani nokrustīja par Otto, daudzo varu maiņas dēļ nu pasē ir tikai Oto. Vislabāk būtu “šķirties” arī no otrā “t”, tad man būtu tāds vārds kā nevienam — Oo.
— Nu vismaz ar uzvārdu gan jums nav nekādu problēmu!
— Ar dzīvajiem un mūžībā aizgājušajiem Liepiņiem ir pilna pasaule. Manas dzimtas saknes ir Gricgalē. Tēvs ir no “Pilītēm”, māte — no “Mačiem”. Viņi abi ģimenes “ligzdu novija” bijušajā krogā “Nejautiņās”. Par 500 zelta rubļiem tēvs “Nejautiņas” nopirka no grāfa Šuvalova. Vectēvam Mārtiņam brāļu nebija, tikai sešas māsas. Pašam tikai viens dēls — mans tēvs Jānis. Mēs vecākiem bijām četri — Žanis (dzimis 1900. gadā), Kārlis (1901.), Oto (1908.) un Alma (1913.), — savas ģimenes ciltskoku pārskata Oto kungs.
Vislabākā mazuļa auklētāja
— Vai bērnību kādreiz atminaties?
— Es neesmu sentimentāls, taču radus un draugus atminos. Māte savulaik stāstīja, ka es esot bijis diezgan nemierīgs zīdainis, bieži raudājis un niķojies. Taču, kad mani paņēmusi rokās vai šūpulī pašūpojusi netālu dzīvojusī rakstnieces Lucijas Ķuzānes māte, mute man bijusi ciet, jo viņa man patikusi un pratusi labi nomierināt.
Luciju Ķuzāni nepazīstu, tāpēc, iespējams, viņa šo savas mātes jaunības epizodi nemaz nezina, jo pati vēl nebija šajā pasaulē.
Apmēram desmit gadu vecumā saspridzināju kreiso roku. Tā visu mūžu man jāiztiek bez dažiem pirkstiem.
Brālis nodzīvo 100 gadu
— Ko darījāt Pirmā pasaules kara laikā?
— Devāmies bēgļu gaitās. Vectēvs un tēvs tur nomira, viņi atdusas Penzas kapos. Mēs, pārējie, atgriezāmies mājās. Ar laiku mēs ar brāļiem kļuvām par piensaimniekiem apkārtējās pienotavās un krejotavās. Māsa apprecējās. Nu viņi visi jau mūžībā.
Žanis juku laikos aizceļoja uz Rietumiem. Mēs nekad ar viņu nesatikāmies, tikai sarakstījāmies. 2000. gadā 100 gadu vecumā viņš nomira ASV, Mančesterā. Pārdod svētdienu
— Kādam Ulmaņlaikos vajadzēja būt piensaimniekam?
— Ļoti precīzam un atbildīgam. Man ir iespēja salīdzināt, jo kopš 1930. gada strādāju Neretas pienotavā, kura tajā laikā bija lielākā visā apkārtnē, vēlāk arī Zalves krejotavā. Piens, kā saka, nāca katru dienu, jo katrā lauku sētā bija govis. Pienotavā strādājošajiem katram sava vieta — cits citu aizvietot nevarējām.
Reiz, atceros, kādās Lieldienās man priekšnieks piedāvāja vienu brīvu svētdienu. Jau iepriekš piena piegādātājiem paziņoju, ka svētdien pienu nepieņems. Kā visi sāka vaimanāt! Kur lai liekot slaukumu, paši nevarot tik daudz izlietot! Saimnieku činkstēšana beidzās ar to, ka viņi man “sameta” piecus latus, lai tikai es strādātu un neņemtu brīvdienu. Tā es savu vienīgo brīvo svētdienu arī pārdevu.
Arī atvaļinājuma mums nebija, par to saņēmām naudas kompensāciju.
Vairākus gadus esmu strādājis arī mežā un par veikalvedi. Pensijā aizgāju 1968. gadā.
Sievu iepazīst darbavietā
— Vai izvēlēties sievu bija laiks?
— Iepazināmies pienotavā. Staņislava bija laukstrādniece, Latvijā ieradusies no Polijas. Strādāja pie saimniekiem un parasti katru rītu veda uz pienotavu pienu. Tā viens otrā arī ieskatījāmies. 1939. gadā salaulājāmies Neretas luterāņu baznīcā.
Kad jau dzīvojām Zalvē, apmeklējām toreiz vēl skaisto Zalves luterāņu baznīcu, tur bija skanīgas ērģeles, atceros, tajos gados tur kalpoja mācītājs Kiršteins, kurš emigrēja. Vēlāk viņa vietā bija mācītājs Plāte. Skumji, ka skaistās baznīcas vietā tagad tikai drupas.
— Vai jūsu laulība bija laimīga?
— Satikām labi. Citādi nebūtu kopā nodzīvojuši 61 gadu. Staņislava aizgāja mūžībā 2000. gadā. Sieva pārsvarā saimniekoja mājās, jo nekādu profesiju apgūt nevēlējās. Viņai patika rūpēties par mani un dēlu, kā arī citiem tuviniekiem, kopt dārzu un lopus. Dzejnieku vārdiem runājot — viņa raudzījās, lai ģimenes pavards vienmēr kurētos, bija mīļa mājas dvēsele, visu kopāturētāja.
Taču mūsu kopdzīvē netrūka arī smagu likteņa pārbaudījumu. Mēs zaudējām pirmdzimto dēliņu. Drošības dēļ Staņislava viņu dzemdēja Rīgā. Piedzima vesels un dūšīgs. Taču mājās pārvedām mirušu. Jau ceļā bērns sāka tik ļoti raudāt, ka nesapratām, ko darīt. Arī vietējais ārsts nezināja, kas mazulim kaiš. Tā puisītis arī nomira…
Stipra dzimta
Otrais dēls piedzima 1946. gadā. Mēs tagad dzīvojam vienā mājā. Viņam ir saimniecība, divi dēli un viens mazdēls, tātad — mans mazmazdēliņš Dāvis. Liepiņi vairojas!
— Esat stipra dzimta.
— Esam gan. Taču pagājušajā gadā es knapi izķepurojos. “Noķēru” plaušu iekaisumu. Skraidīdams pa mājas kāpnēm, saaukstējos. Ārstējos Neretas slimnīcā, un ārste man teica: “Nu, šoreiz jūs vēl izķepurojāties!” Nezin, ko viņa man teiks, kad es atkal kādreiz saslimšu…
“Te man palikt”
— Jūsu bijusī darbavieta — Neretas pienotava — nu jau bankrotējusi. Tukša arī Zalves krejotavas un sierotavas ēka. Kāpēc, jūsuprāt, tā notika?
— Izputināt jau var nezin ko. Es domāju — nu no Padomju Savienības būsim šķirti, paši būsim saimnieki, un mums klāsies labi. Kolhozi bija bagāti. Kā labi barots zirgs, sēdies tik pajūgā un brauc! Un kur tas viss palika? Nu tikai grausti. Tepat kalnā bija pavisam jauna ferma, tā sen pagalam.
Mana galvenā politika vienmēr bijusi darbs, tāpēc nevaru iedomāties, kā var dzīvot citādi. Taču tagad daudzviet nav ne darba, ne darītāju. Tā lauki paliek arvien tukšāki. Es gan par sevi varu teikt tikai vienu — te man būt un arī palikt.
