Šodien, sākoties pasaules čempionātam hokejā, nepacietīgi sarosās hokeja fani. Spēļu laikā viņus labāk netraucēt, dažs pat pārtrauc darbu un visu uzmanību velta hokejam.
Šodien, sākoties pasaules čempionātam hokejā, nepacietīgi sarosās hokeja fani. Spēļu laikā viņus labāk netraucēt, dažs pat pārtrauc darbu un visu uzmanību velta hokejam. Aktīvs līdzjutējs ir arī aizkrauklietis Gatis Rozenbergs, kurš labprāt pats spēlētu hokeju. Tā kā esam vienaudži, sarunā iztiekam bez oficiālās uzrunas “jūs”.
Interesē ar sportu saistītais
— Tu sevi uzskati par kaismīgu līdzjutēju?
— Hokejs mani ļoti interesē, arī pats gribētu spēlēt un esmu pāris reižu pamēģinājis. Diemžēl ir problēmas ar roku — izmežģīts plecs, tādēļ nevaru aktīvi sportot. Tomēr “plinti krūmos nemetīšu”, esmu nolēmis iegādāties ekipējumu vasaras hokejam. Tas mierīgāks par ierasto hokeju, domāju, pa zāli bumbiņu dzenāt man trauma netraucēs.
— Tu strādā firmā “Piran Media”. Aizkrauklē ir “Piran Media” vārdā nosaukta hokeja komanda. Kāda tai saistība ar tevi?
— Mūsu firma ir tās atbalstītāja, vienmēr apmeklēju sacensības, kur piedalās šī komanda, jūtu tai līdzi skatītāju tribīnēs. Interesējos arī par citiem sportaveidiem, skatos basketbola pārraides, pirmās formulas sacensības. Mazliet gan žēl, ka sportā pēdējā laikā zūd intriga, jau iepriekš paredzams, kurš uzvarēs.
— Vai uz hokeja čempionātu Austrijā dosies?
— Nē, daudz darba. Vērošu televīzijā, centīšos neizlaist nevienu spēli, pat tās, kurās mūsējie nepiedalās. Latvijā līdzjušana hokejam kļuvusi par nacionālo “sportaveidu”, tajā esmu aktīvi iesaistījies. Arī tad, kad strādāju Īrijā, vienmēr interesējos, kas notiek sportā Latvijā.
Septiņus metrus garš tomātstāds
— Vai uz Īriju devies peļņā?
— Nevarētu teikt, ka naudas trūkuma dēļ. Kaut esmu beidzis Ogres meža tehnikumu mežkopja specialitātē, strādāju “Jeld—Wen” ražotnē. Darbs bija labs, alga arī, bet gribējās izmēģināt kaut ko jaunu. Turklāt stāstīja, ka ārzemēs viss ir labāk, gribēju pats pārliecināties. Draugi brauca uz Īriju, arī es tā kā taisījos līdzi, bet tomēr neaizbraucu. Gads bija pagājis, kad man pēkšņi piezvanīja Īrijā strādājošais draugs un teica, ka steidzami vajag strādniekus. Jau biju piemirsis par darbu ārzemēs, bet nu, kad aicināja, daudz nedomādams, devos ceļā. Kad ielidoju Īrijā, jutos pārsteigts. Sagaidīja gados veca kundzīte, kuras teikto nevarēju saprast, tādēļ tēloju ļoti nogurušu, lai nebūtu jāiesaistās sarunā. Ielidoju 12. decembrī, bet apkārt viss zaļo, čivina putniņi, līst lietus. It kā ir ziema, bet pilnīgi pretēja Latvijā ierastajai. Arī daba Īrijā nabadzīgāka nekā Latvijā.
— Daudzi, kuri devušies strādāt ārzemēs, pēc tam stāsta, ka saimnieks viesstrādniekus pamatīgi nostrādina, arī darbs atšķiras no solītā.
— Man paveicās, darbu dabūju uzreiz, jo braucu pie zināmiem iepriekš sarunātiem saimniekiem. Tā kā biju mācījies mežkopību, protams, vēlējos darbu savā specialitātē, to ierakstīju arī anketā. Taču dabūju pavisam ko citu — siltumnīcā vācu tomātus. Ārzemēs darbu specialitātē dabūt tikpat kā neiespējami — meitenes parasti griež sēnes, lasa ogas, puiši ir krāvēji, strādā smagu fizisku darbu lauksaimniecībā. Man darbs siltumnīcā patika, neliela pieredze jau bija, rosoties vecāku saimniecībā. Tomēr Īrijā redzētais šokēja — septiņus metrus garš tomāta stāds stiepjas pa visu siltumnīcu. Interesanta bija to kopšana: siltumnīca izklāta ar mīkstu porolonu, zemi nekur neredz. Laistīšana notiek caurulītēs, pa tām katram stādam piegādā ūdeni, barības vielas. Sagāž labi daudz ķīmijas, un tomāti aug griezdamies.
— Vai, strādājot ārzemēs, daudz var nopelnīt?
— Maksā salīdzinoši labi, Latvijā 30 latu dienā reti kurš pelna, bet Īrijā — katrs melnstrādnieks iebraucējs. Tā likās neaptverama nauda. Vienīgi ar tās krāšanu sākumā neveicās. Pirmajā nedēļā saņēmu algu, aizgāju uz veikalu un iztērēju piecdesmit latu. Pēc tam skatos — nekas prātīgs nav nopirkts, ēdamā pietiek pāris dienām. Labi, ka biju no Latvijas līdzi paņēmis speķi un rupjmaizi — ilgi pārtiku no tās, kamēr iemācījos iepirkties Īrijas veikalos.
Katram simtam pa krogam
— Kas no Īrijas palicis atmiņā visspilgtāk?
— Patika sakoptība un kārtība. Īrijā, kaut daba skopāka, ir krāšņākas pilsētas un pārsteidzoši daudz krogu. Dzīvoju nelielā pilsētiņā ar 3000 iedzīvotāju un 26 krogiem. Sestdienu vakaros visi krogi pilni! Tomēr alkoholiķus ielās neredzēju, laikam tādēļ, ka īri pārsvarā dzer alu. Un dzērumā paši nebrauc, tam domāti taksometri.
— Kā pret iebraucējiem izturējās vietējie?
— Sākumā, kad bija diezgan maz viesstrādnieku, mūs uzņēma laipni, uz ielas sveicināja, bet pēc kādiem četriem mēnešiem sabrauca cilvēku, ka biezs, un attiecības ar vietējiem saasinājās. Jaunieši ņirgājās, sauca mūs par baltajiem nēģeriem, izturējās nicinoši. Mūs saprata tikai tie cilvēki, kuri paši vai viņu tuvinieki strādājuši citās zemēs, jo daudz īru brauc peļņā uz Angliju, Vāciju.
— Kā tu dzīvoji Īrijā?
— Biju pavisam citā pasaulē, braucām ceļojumos, apskatījām pilsētas. Tiekoties ar īriem, pārrunājām dažādus tematus, arī to, kādēļ īru valoda iznīkusi. Viņi skaidro, ka 500 gadu bijuši angļu jūgā, tādēļ īru valodas vairs nav. Bet mēs simtiem gadu bijām vācu, krievu un citu iekarotāju jūgā, taču latviešu valoda saglabājusies. To stāstīju īriem, bet saruna parasti izvērtās lielā strīdā. Īri sevi uzskata par lieliem nacionālistiem, bet, kad prasīju, lai kaut “labdien” pasaka īru valodā, īri dusmojās. Arī viņu nacionālā mūzika man nešķiet īriska, tajā vairāk vācu, franču un pat turku motīvu, kaut kāds sajaukums. Īriem stāstīju, kas ir latvieši. Viņi ir pārliecināti, ka mēs esam dumji, neizglītoti, dzīvojam gandrīz vai alās. Un pārliecināt par pretējo ir neiespējami — īri uzskata, ka viņi ir pārāki, un viss! Kādā muzejā uzzināju, ka līdz pagājušā gadsimta piecdesmitajiem gadiem viņiem elektrība bija tikai daļā valsts. Arī mājas bija krietni sliktākas par mūsējām — viena liela istaba ar kamīnu, un tajā dzīvoja visa ģimene. Un viņi vēl pārliecināti, ka mēs esam tikko no alas izlīduši! Kaut gan īri nemaz nezina, kur tāda Latvija ir.
Serviss naglas iedzīšanai
— Tomēr ekonomiski Īrija ir attīstītāka par Latviju.
— Kad Īrijā ieplūda Eiropas Savienības nauda, situācija strauji uzlabojās, sāka būvēt jaunas mājas, rūpnīcas. Šodien Īrija neapšaubāmi ir attīstītāka par Latviju, taču novēroju, ka cilvēki tur ir aprobežotāki.
— Kādā ziņā?
— Viņi daudz ko neprot. Piemēram, ja sienā jāiedzen nagla, īri izsauc speciālu dienestu. Man paveicās, es strādāju pie diezgan vispusīga saimnieka, kurš prata arī naglu iedzīt un salabot ūdenssūkni, bet tādu cilvēku tur ir ļoti maz. Piemēram, kaimiņu fermā iekrāvējam pārdūra riepu, un viss darbs saimniecībā apstājās. Mūsu puiši piedāvāja riepu apmainīt, bet saimnieks kategoriski iebilda — nemācēšot, tas jādara meistaram. Izsauca servisa speciālistus, pēc pusotras stundas atbrauca vīri kombinezonos, vēl stundu staigāja ap iekrāvēju, acis bolīdami. Tad nomainīja riepu, pie reizes arī eļļu, filtrus un izrakstīja rēķinu — 500 latu. Bet visu varēja izdarīt ātrāk un lētāk.
— Tad jau latvieši ar savu dzīves pieredzi ir krietni pārāki!
— Noteikti. Es varēju salabot zāģi, nozāģēt koku, vadīt dažādu tehniku. Saimnieks man teica, ka ar šādām prasmēm man jābūt miljonāram. Bet es atbildēju: “Manas zināšanas vēl bērnudārza līmenī, vecāki cilvēki Latvijā zina un prot daudz vairāk.” Par to īri bija pārsteigti un brīnījās, ka tik gudri cilvēki nav bagātnieki.
Sapņo par lauku tūrismu
— Cik ilgi tu nodzīvoji svešajā zemē?
— Gadu. Aizbraucu 12. decembrī, mājās atgriezos nākamā gada 11. decembrī. Atpakaļ aicināja mājinieki, arī pats gribēju atgriezties. Turklāt es arvien meklēju jaunas izpausmes iespējas, un nu šķita, ka varēšu tās atrast tepat Latvijā.
— Atradi?
— Daļēji. Īrijā nopelnīto naudu ieguldīju privātbiznesā, kopā ar draugu Aināru Aldermani izveidojām reklāmas izgatavošanas firmu “Piran Media”, kaut no šīs nozares neko nezināju. Vien tik, cik reklāmu redzēju televīzijā. Bet bija pārliecība, ka vajag savu biznesu, “kaklakunga” labā rauties man nav pieņemami. Tomēr mans sapnis joprojām ir lauku tūrisms, pirts upes malā, kur aicināt atpūtniekus. Kaut esmu pilsētnieks, domāju arī par pašmāju dārzeņu audzēšanu. Noskatījos, ka īri ir īsti savas zemes patrioti, pērk tikai pašu audzēto un gatavoto. Bet mēs piegāžam veikalus ar lietuviešu preci un priecājamies, cik tā lēta. Pašmāju ražotājus vajag atbalstīt!
— Vai šodien tu brauktu strādāt uz Īriju?
— Tur palika mani draugi, vēl tagad strādā un ir apmierināti. Es gan laikam stipri padomātu, vai braukt vēl. Varbūt tikai tad, ja pats varētu izvēlēties, kādu darbu strādāt. Šodien arī Latvijā var labi pelnīt, vajag tikai gribēt strādāt, bet tiem, kuri negrib, slikti būs visur.
Atklāj masiera dotības
— Kā tu atpūties?
— Aizbraucu uz mežu un vienkārši pastaigājos. Patīk klusumā izbaudīt meža burvību. Citi saka — atpūšas klubā, krogā. Bet es to par atpūtu neuzskatu. Ja visu nakti tā “atpūties”, otrajā dienā jūties vēl vairāk noguris, neizgulējies. Es atstāju telefonu mašīnā un mežā varu staigāt stundām ilgi.
— Tavi draugi saka — tev esot masiera dotības. Vai tiesa?
— Mammai sāpēja sprands, un es pamasēju. Viņa bija pārsteigta — man esot masiera rokas. Sāku par šo jomu interesēties, izlasīju vairākas grāmatas un atklāju, ka man tiešām varētu būt masiera dotības. Es ar rokām sajūtu, kur cilvēkam organismā sakrājušies sāļi, kur sāpošas vietas. Šī prasme būtu jāpilnveido, to vislabāk darīt Taizemē, kur ir īsti masāžas profesionāļi. Sapņoju kādreiz aizbraukt un pamācīties. Mazliet aizraujos arī ar fotografēšanu, īpaši patīk melnbaltais foto. Gribu nopirkt labu aparatūru, bet tā maksā dārgi, un arvien ir citas vajadzības. Varbūt kādreiz…
— Kādu tu gribētu redzēt Latviju nākotnē?
— Gribētu, lai mēs kļūtu savādāki. Kāda ir mūsu ikdiena? Visu dienu darbā, vakarā pie televizora vai mazdārziņā, un tas ir viss. Tā pienāk vecumdienas, kad atkal tas pats dārzs un gaušanās par mazu pensiju. Bet vai kāds pensionārs ir pamēģinājis izveidot savu biznesu? Ārzemēs tā notiek, tur pensionāri aktīvi darbojas un pat kļūst miljonāri. Mums ir gudri vecļaudis, ar lielu dzīves pieredzi, bet pārāk neaktīvi. Vajag vairāk rosīties un nebaidīties no darba!
VĀRDS, UZVĀRDS: Gatis Rozenbergs.
DZIMŠANAS LAIKS UN VIETA: 1977. gada 30. novembris, Aizkraukle.
IZGLĪTĪBA: studē uzņēmējdarbību Latvijas Lauksaimniecības universitātē.
ĢIMENE: draudzene Olga.
NODARBOŠANĀS: SIA “Piran Media” valdes loceklis.
VAĻASPRIEKS: “Zvejnieks neesmu, mednieks arī, man tuva daba.”
HOROSKOPA ZĪME: Strēlnieks.
