Līvu Jurka (īstajā vārdā Juris Puriņš) — viens no populārākajiem 20. gadsimta pirmās puses satīriķiem un humoristiem, 1905.—1907. gada revolūcijas dalībnieks — dzimis 1875. gada 4. martā Vecmuižas pagasta “Aurmaņos” kalpu ģimenē.
Līvu Jurka (īstajā vārdā Juris Puriņš) — viens no populārākajiem 20. gadsimta pirmās puses satīriķiem un humoristiem, 1905.—1907. gada revolūcijas dalībnieks — dzimis 1875. gada 4. martā Vecmuižas pagasta “Aurmaņos” kalpu ģimenē. No 1886. līdz 1889. gadam mācījies Līves pagastskolā. Tālāk zināšanas apguvis pašmācības ceļā (vācu un angļu valodu, dārzkopību u. c.). Agri iepazinis kalpu cilvēku grūto, nabadzīgo, beztiesisko dzīvi.
Paklausīgs un uzticīgs
No 1896. līdz 1899. gadam Juris Puriņš strādā Rīgā pie kaļķu tirgotāja Depreija par mācekli. Kad Juris darbu beidz, Depreijs viņu savā rakstā vērtē ļoti atzinīgi: “… ar savu paklausību, uzticamību, patīkamo uzvešanos, nenogurdināmo čaklumu, nevainojamo darbību un centību pēc izglītības ir ieguvis manu cieņu, labvēlību un apmierinātī-
bu.
Viņa tieksmei pēc zināšanu papildināšanas un šī mērķa veicināšanai visur būtu sniedzama palīdzīga roka un draudzīga pretimnākšana…”.
Tirgotāja darbs Līvu Jurkam nepatīk. Viņš redz, ka arī pilsētā strādnieki par savu smago darbu saņem niecīgu samaksu, bieži cieš badu.
Dzīves novērojumus izsaka satīrā
Savus novērojumus viņš izteic asās satīrās. Pirmie darbi publicēti 1902. gadā “Pēterburgas Avīžu” pielikumā “Purva mala”. Viņš daudz raksta arī citos satīriskajos izdevumos — Zobgaļa kalendārā, žurnālā “Svari”.
Viņu aizrauj 1905.—1907. gada revolūcijas notikumi. Lielu popularitāti iegūst Līvu Jurkas “Muižnieku atvadīšanās dziesma”. Tajā ir asa satīra par vācu muižniekiem, kuri 1905. gada revolūcijas laikā baidās no tautas dusmām. Šīs dziesmas parodija pazīstama arī 1939. gadā un vācu okupācijas laikā (1941.—1944.).
Vēlāk viņš asi vēršas pret tautiešiem reakcionāriem un 1906. gadā aizbrauc uz Pēterburgu. Tur izdod satīrisku rakstu krājumu “Rīkstes”, ko varas iestādes pēc ceturtā numura iznākšanas slēdz. Rakstu krājuma turpinājumus viņš laiž klajā ar citiem nosaukumiem: “Pēriens”, “Spītnieks”, “Spēriens”. 1907. gadā iznāk Līvu Jurkas rediģēts humoristiski satīrisks rakstu krājums “Ar smalkiem bērza žagariem”. Tomēr arī visus šos izdevumus ar Pēterburgas Tiesu palātas lēmumu aizliedz un 1907. gadā slēdz.
Kļūst par emigrantu
Lai izvairītos no aresta, 1907. gadā Līvu Jurka emigrē uz ASV. Sākumā dzīvo Lavrencē, vēlāk Mineapolisā strādā par apdrošināšanas aģentu. Amerikā Juris Puriņš iepazīstas un saderinās ar neretieti Mariju Vītolu, un pēc atgriešanās dzimtenē 1913. gadā viņi apprecas. Jaunais pāris apmetas uz dzīvi Marijas tēva mājās Neretas pagasta “Liel—Uņķēnos”. Sākas Pirmais pasaules karš, un 1915. gadā Juris dodas bēgļu gaitās uz Krieviju un pavada tur trīs gadus.
1918. gadā viņš atgriežas un dzīvo Neretā. Nodarbojas ar dārzkopību, izdod satīrisku kalendāru “Rīkstes” (1922.—1933.), publicē savus darbus žurnālā “Svari” un citos izdevumos, raksta par dārzkopību un puķkopību žurnālā “Dārzkopība un Biškopība”.
“Rīkstes” per deputātus…
Līvu Jurkas satīriskais kalendārs “Rīkstes” kļūst ļoti populārs visā Latvijā, jo ar savām rakstu rindām bez žēlastības “per” visus, kas to pelnījuši: deputātus, ministrus, rakstniekus, māksliniekus, spekulantus, kukuļņēmējus, sliņķus, meļus, arī sava pagasta ļaudis. Protams, asās rīkstes vainīgajiem nepatīk, tāpēc viņam nākas ciest. 1927. gada 19. novembrī Līvu Jurka vēstulē Kraujiņam raksta: “Arī Latvijas kungus esmu sakaitinājis, un man tur vairs nav vietas. Tā iet, ja neprot liekuļot, ja saka patiesību acīs, paliek bezpartejisks. Tā mana nelaime. Un tomēr es drīzāk spītīgs lūzīšu nekā liekšos. Es esmu pilnīgi neatkarīgs un nebaidos neģēļiem taisnību acīs teikt.”
Laiks rada pārmaiņas. 1941. gada vēlēšanas viņu satriec: “Kad žīdi un boļševiki dzina pie urnām, es neizturēju, dabūju nervu sabrukumu un paliku uz gultas.” Sašutumā viņš izsaucas: “Nekad cilvēces vēsture, cilvēka tiesības tā
nav izsmietas kā tagad!”.
Vācu laikā viņš raksta gan īsākas, gan garākas dzejas rindas, kurās stāsta par tā laika notikumiem.
Svešums nevilina
1944. gada 6. aprīlī Līvu Jurka vēstulē Kraujiņam raksta: “Šajās divās pēdējās ziemās ļoti daudz esmu tulkojis no vācu lirikas. Vairāk tiku izvēlējies tādus dzejoļus, kuros ir dziļu jūtu pārdzīvojumi, ietērpti skaistā oriģinālā formā.”
Par pēdējo tikšanos ar savu seno draugu Juri Puriņu grāmatā raksta Ezergailis: “Pēdējo reizi apmeklēju Neretas “Liel—Uņķēnus” 1944. gada 20. jūlijā.
Virs Neretas jau riņķoja boļševiku lidmašīnas. Kad ieminējos par bēgšanu, Jurka skumīgs noteica: “Es zinu svešumu, tas mani nesaista. Mani vecu un slimu neviens tur negaida. Un es nevaru atteikties no sava mūža lielā mantojuma — dzimtenes smiltiņas kapsētā. Tak Dievs man tās neliegs… Raudādams bāra bērns klīdīs pasaulē, un dzimtenes ābeles nebūs, kur viņam piespiesties,” tā caur asarām noteica Jurka.
Draudu rindas
Laiks strauji rit, un kādu dienu Jurka saņem īsu vēstulīti: “Kad ienāks krievi, pirmā lode būs tev.” Nav zināms, kurš to raksta, bet Jurka saprot, ka tā būs. Tāpēc 29. jūlijā viņi atstāj Neretu, paliek dārzs, skaistu ziedu pilna siltumnīca, krāšņās lilijas, dālijas, augļu pilnās ābeles un plūmes. Istabā paliek simtiem grāmatu sešās valodās. Tās bradās krievu kareivju zābaki, un tikai daļu no tām varēs savākt Lodziņtēvs un kaimiņš Alfons Lapiņš.
Skumst Marija pēc tēva mājām, skumst Jurka pēc saviem dārgumiem — puķēm un grāmatām.
Tālāk viņa dzīve rit Talsu rajona Stendes pagasta “Kapteiņu” mājās, bet no 1950. gada sākuma “Šķepastos”, kur 1956. gada 29. martā Līvu Jurka aiziet mūžībā. Satīriķis apbedīts Lībagu ciema Ozoliņu kapos blakus agrāk mirušajai sievai Marijai.
