Ja man jautātu, ar ko atšķiras dzīve Latvijā un citās Eiropas zemēs vai Amerikas Savienotajās Valstīs, atbildētu: ne ar ko neatšķiras. Pagājusī nedēļa to apstiprina.
Ja man jautātu, ar ko atšķiras dzīve Latvijā un citās Eiropas zemēs vai Amerikas Savienotajās Valstīs, atbildētu: ne ar ko neatšķiras. Pagājusī nedēļa to apstiprina.
Apšaude un divi mirušie Rietumu bankā, naudas atmazgāšana divās citās bankās, mēģinājumi nopirkt amatu Jūrmalā, interešu konflikti valsts un pašvaldību institūcijās, partiju cīņas par ietekmi, spēļu zāles uz katra ielas stūra… Nu gluži kā vecajā Rietumeiropā un Štatos. Mums ir viss sliktais, bet ļoti maz labā. Nav pārticības, nešaubīgas pārliecības par rītdienu, bērnu nākotni, nav drošības sajūtas par savu īpašumu.
Tomēr mēs aicinām un uzņemam ciemos ievērojamākās aizokeāna lielvalsts vadītāju, ar plašu vērienu divās dienās plānojot iztērēt divus miljonus latu. Kas “bagātam” nekait!
Jau gandrīz droši zināms, ka Latvija un Krievija robežlīgumu varētu parakstīt 10. maijā, nākamajā dienā pēc lielajām svinībām Maskavā. Līdz tam Saeima plāno pieņemt deklarāciju par komunistiskā režīma nodarījumiem Latvijā okupācijas gados. Pirmā pasteidzās Zaļo un zemnieku savienība un savu deklarācijas projektu iesniedza, nesaskaņojot to ar koalīcijas partneriem. Pārējās labējo partiju frakcijas izstrādāja un iesniedza savu projektu, un nu Saeimai jāizskata divi varianti. Nespējot vienoties, deklarāciju līdz robežlīguma parakstīšanai var arī nepieņemt.
Nav gan skaidrs, kurš īsti līgumu parakstīs, jo prezidente no šī goda atteikusies, norādot, ka tas ir valdības amatpersonu pienākums. Pirms tam vēl arī jāizlemj Latvijai tik nozīmīgais Abrenes jautājums. Tēvzemieši iesnieguši grozījumus likumā par valsts robežu, paredzot neatteikties no Abrenes un sešiem pagastiem, kaut arī līgums tiktu parakstīts. Labākos laikos varētu atkal atgriezties pie Latvijai kādreiz atņemto teritoriju atdošanas jautājuma. Bet vai mums Pitalovu (Abreni) vispār vajag? It kā daļa mūsu valsts, tomēr nomaļa, nabadzīga province. Ka neiznāk kā padomju laikā ar kolhoziem — bagātajam pievienoja nabadzīgo, un tas kā akmens kaklā novilka lejā bagāto. Pragmatiski spriežot, par to vēl varētu padomāt. Taču dzirdamas arī bažas: ka tik Krievija nesadusmojas un mūsu attiecības nepasliktinās! Apbrīnojami, cik dziļi cilvēkos iesūkušās šīs bailes no lielā kaimiņa, kura stingrās rokas klausībā pusgadsimtu dzīvojām. Jau 15 gadu esam neatkarīga valsts, bet zemapziņā joprojām jūtamies atkarīgi. Cik ilgi?
Un tagad par pašmāju aktivitātēm, pareizāk — lielo politiku vietējā kontekstā. Tik daudz lepnāko marku automašīnu vienuviet Aizkraukle laikam nekad nebija redzējusi. Taisnība, ka esam pirmajās vietās Eiropā jaunu autiņu iegādes ziņā. Ne jau mēs, protams, bet Rīgas kungi. Kultūras namam garām ejot, aizkrauklieši cits citam jautāja — kas tur notiek? Tie, kuri izlasīja oranžo plakātu virs kultūras nama ieejas, skaidroja: Tautas partijas 8. kongress.
Saprotama lieta: no Tautas partijas saraksta ievēlētajam Aizkraukles mēram “jāatpelna” guvums pašvaldību vēlēšanās un kongress gribi negribi jārīko. Ja vēlies Tautas partijas “cepuri” galvā likt, proties! Savs labums jau tika arī aizkraukliešiem. Cerams, partija samaksāja par kultūras nama telpu nomu, ieripoja lati arī restorāna “Raijo” un Kokneses puses viesu namu ēdinātavu kasē, kurp kongresa delegātus pusdienās aizvizināja lepnos divstāvu autobusos.
Lielā prese vēsta, ka bijuši ieradušies vai visi Tautas partijas ministri ar pašu premjeru Aigaru Kalvīti priekšgalā. Kongresa delegāti gaidījuši arī partijas “celmlauzi” Andri Šķēli, taču… kundzei Kristiānai esot dzimšanas diena, un tas acīmredzot ir svarīgāk par paša reiz vadītās partijas sanākšanu. Kongresā partijas vadītājs un aktīvisti, protams, slavinājuši paši savu veikumu un nopēluši “Jauno laiku”, kā galveno izvirzot uzdevumu uzvarēt 9. Saeimas vēlēšanās.
Visumā šis “oranžo” saiets (dāmām pat apģērbā dominējusi šī krāsa, zābakus ieskaitot) aizkraukliešu dzīvi it nekā neietekmēja. Ja nu vienīgi autobusiem, kuri pilsētniekus veda uz dārziņiem, un citiem transporta līdzekļiem bija jāizmet neliels līkums, jo ierasto maršrutu aizšķērsoja policijas patruļautomašīna. Jāsargā taču ne tikai valdības vadītājs un ministri, bet arī dārgie braucamie. Rūpētos nu tā par satiksmes un transportlīdzekļu drošību pilsētā parasta kultūras pasākuma laikā…
Vienlaikus Bīriņu pilī notika partijas “Jaunais laiks” konference. Pēc ziņām plašsaziņas līdzekļos, tur norise bijusi līdzīga — slavina paši sevi, nopeļ konkurentus. Partijas priekšsēdētājs Einars Repše aicinājis aktivizēt un izvērst partijas darbu reģionos, arī tur, kur “Jaunā laika” deputāti pašvaldībās un to vadībā nav ievēlēti.
Latvijā šobrīd ir arī kas sirdij tīkamāks par politiku. Rit tradicionālās Mākslas dienas. To īpašo noskaņu vienmēr gaidu. Šogad esmu šokēta. Kad kolēģi atnesa uz redakciju Mākslas dienu plakātu, nolēmām to nekur nenovietot — tik briesmīgs tas likās. Omonietis plankumotajā aizsargtērpā, maskā ar caurumiem acu vietā, apjozies spridzekļiem. Granātai, tautā sauktajam “citronam”, piezīmēti spārni, tā “uzsēdināta” gadaskaitlim 2005. Šāds plakāts atbaida, nevis aicina. Šausmina, ne iepriecina. Latvijas Mākslinieku savienības logo liecina, ka tā šo “mākslas darbu” akceptē.
Vai tiešām tik zemā līmenī ir mūsu reklāmas mākslinieku izdoma? Laikam gan. Par to arvien no jauna pārliecināmies televīzijā. Kaut vai jaunākais “šedevrs” — aicinājums sūtīt īsziņas ar kodu “pirst”, lai dzirdētu, kādas skaņas izdod ar zirņiem pārbaroti pērtiķi zoodārzā… Varbūt nomainīsim tikai sākuma burtu un aicināsim paklausīties, kāda “mūzika” ir tad? Līdz tādam absurdam varam nonākt. Un kāds taču to visu atbalsta un atļauj tiražēt. Tas mans pagājušās nedēļas negatīvākais iespaids.
Visbeidzot — cīruļputenis. Vidzemē pat balta sniega kārta un apsniguši stārķu pāri ligzdās. Kaut kur tepat vien tas pavasaris grozās, čabinās pa rudenī nesagrābtajām lapām, mierina aukstuma nosaldētos krokusiņus un lūdz paciesties sprāgt gatavos pumpurus.
