Reti gadās, ka cilvēki pusi mūža nodzīvo dzimtajā pusē un tad pēkšņi maina dzīvi “par 180 grādiem” — pārceļas uz pavisam svešu pusi. Tā pirms 25 gadiem Aizkrauklē ieradās Ausma un Osvalds Felderi.
Reti gadās, ka cilvēki pusi mūža nodzīvo dzimtajā pusē un tad pēkšņi maina dzīvi “par 180 grādiem” — pārceļas uz pavisam svešu pusi. Tā pirms 25 gadiem Aizkrauklē ieradās Ausma un Osvalds Felderi. Ausmai tad jau bija 50 gadu. Toreizējais kolhoza “Aizkraukle” priekšsēdētājs Jānis Ozoliņš viņus aicināja darbā un piedāvāja tikko uzbūvētu “līvānieti”. Ausmas kundzes sapnis vienmēr bijusi sava māja, tāpēc Felderi daudz nedomāja un pārcēlās uz Aizkraukli. Nu ģimene, īpaši jaunā paaudze, te tā iedzīvojusies, ka uzskata sevi par aizkraukliešiem.
— Ko atminaties no bērnības?
— Ģimenē bijām četri bērni, viens brālis agri nomira. Bija lopi un zeme, paši strādājām, tikai sezonas laikā tēvs pieņēma strādniekus.
Skola bija 12 kilometru no mājām. Nedēļu kādas septiņas meitenes dzīvojām īrētā istabiņā, tikai sestdienas vakarā kājām nācām mājās.
Kara laikā devāmies bēgļu gaitās, nonācām Raunas pusē. Vēl tagad atceros šāvienus un bailes no apšaudēm.
Kad atgriezāmies mājās un atkal sākām saimniekot, drīz vien zaudējām tēvu. Viņam, strādājot mežā, pēkšņi uznāca triekas lēkme. Māte ar trijiem bērniem turpināja saimniekot viena.
Nāca kolhozu un arī izvešanu laiks. Mūsu ģimene bija represējamo sarakstā, taču mātes radiniece bija vietējā ciema padomes priekšsēdētāja un mūs no saraksta bija izsvītrojusi. Nu viņa jau mūžībā, lai viņai par to vieglas smiltis! Tā palikām savā sētā.
No ballēm līdz kāzām
— Kur tad savu Osvaldu satikāt?
— Turpat dzimtajā pusē. Viņš bija traktorists, abiem patika dejot, un tā ballēs vien arī iepazināmies tuvāk. Apprecējāmies 1950. gadā, jau Aizkrauklē nosvinējām zelta kāzas.
Dēliņš piedzima tikai pēc desmit gadiem, meita — vēl pēc pieciem. Toreiz bērnudārzu nebija, un mūsu kolhozs “Kalniena” nebija nekāds bagātais. Strādāju fermā. Ieliku mazo meitu ratiņos, un abas braucām uz fermu. Tur sev tuvumā viņu iesēdināju lielākā kastē. Viņai patika teliņi. Dēls bieži palika mājās viens, par laimi — nekas slikts nenotika.
Tā toreiz bērnus nācās audzināt. Mēs dzīvojām ļoti grūtos apstākļos, arī nopelnīt varēja maz. Tāpēc sākām domāt par dzīvesvietas maiņu.
Kūtiņu piedāvā kaimiņi
— Kāpēc izvēlējāties Aizkraukles kolhozu?
— Man te dzīvoja radi. Viņi paziņoja, ka vajadzīga slaucēja un traktorists, taču, pats galvenais, — uzreiz piedāvāja jaunu māju. Mums to tikai vajadzēja, un tā arī visa ģimene atbraucām. No trijām mājiņām varējām pat izvēlēties, kurā dzīvot.
Tolaik pie mājas vēl nebija kūts, bet mēs pārcēlāmies ar saviem lopiem. Mūsu kaimiņi — Ainas Podvinskas ģimene — piedāvāja savu kūtiņu, jo viņiem tajā laikā lopu vēl nebija.
Es sadraudzējos ar Ainu Podvinsku un Viju Riekstiņu, viņas man daudz palīdzēja. Ne katrs tā darītu, ja atbrauc sveši cilvēki.
Agrāk “jaunas un skaistas”, tagad — senas
Tagad, kad esam kļuvušas atraitnes, tiekamies, lai parunātos par laiku, kad bijām “jaunas un skaistas”. Taču mēs sakām citādi — nu esam tikai senas. Tas mums netraucē labi justies un tikpat labi saprasties.
Gadi steidzas, taču cilvēku draudzībai laiks neko nevar padarīt. Dažkārt vārdi nemaz nav vajadzīgi, lai saprastu, kas nospiež sirdi — tikai jāmeklē padoms, kā cilvēkam palīdzēt.
Vieglākie gadi
Pēc iekārtošanās jaunajā mājā tūlīt sāku strādāt par slaucēju lielajā “Palejkalnu” govju kompleksā pie Šūmaņu Jāņa. Kolektīvā ātri iedzīvojos, jo fermā bija jauki cilvēki, kuri mani uzņēma kā savējo. Lai arī darba bija daudz, taču tas mums, vēl jauniem un veseliem, kaulus nelauza.
— Vai pa šiem gadiem te esat labi iejutusies?
— Nu trešdaļa mūža te nodzīvota. Izauguši un ieguvuši izglītību bērni, te viņu ģimenes, un manas mīļās mazmeitas aug.
Skaistākie bija pirmie gadi. Varējām labi nopelnīt, samaksāt par māju, nopirkt ģimenei vajadzīgo. Arī dažādos pasākumos piedalījos. Man patīk dziedāt, un toreiz skolotāja Guna Kāgane vadīja folkloras ansambli, kurā arī es labprāt dziedāju.
Ja salīdzina ar iepriekšējo dzīvesvietu un darbu, Aizkraukles gadi manā mūžā ir vieglākie un piepildītākie.
Internacionāla ģimene
— Jums parīt 75 gadu jubileja. Kāds bijis mūžs?
— Dzīve bijusi grūta, tomēr laimīga. Veselība laba, darbs arī vienmēr bija. Kad aizgāju pensijā, vēl strādāju un mazbērnus palīdzēju audzināt. Arī lopus turējām. Esmu apmierināta, ka bērniem labas ģimenes. Man ir ļoti labs znots. Sešpadsmit gados, kopš dzīvoju kopā ar meitas ģimeni, neesmu no viņa neviena slikta vārda dzirdējusi.
Mēs esam internacionāla ģimene — vedekla ir ukrainiete, znots — lietuvietis. Taču sadzīvojam ļoti labi, jo cienām viens otru. Tāpēc man grūti saprast, kā var cilvēkus šķirot pēc tautības. Katrā tautā taču ir dažāda rakstura cilvēki.
Galvenā veselība, ne nauda
— Jūs teicāt, ka bērni jūs sargā un neļauj strādāt.
— Jā, jo nupat man bija vienas acs operācija, rudenī operēs otru. Kataraktas dēļ nevaru vairs grāmatas lasīt. Grūti bez lasīšanas iztikt, jo tā visu dzīvi bijusi viena no manām mīļākajām nodarbēm.
Taču par likteni nesūdzos, aklums man nedraud. Bērni operācijām un ārstēšanai naudu nežēlo, jo uzskata, ka mana veselība, nevis nauda, ir pati galvenā.
Ja strādās, nepazudīs
— Ko vēlaties piedzīvot līdz nākamajai jubilejai?
— Es būtu vislaimīgākais cilvēks, ja piepildītos manas cerības par bērnu un mazbērnu nākotni. Lai mazmeitas iegūst augstāko izglītību, jo es saviem bērniem to nespēju dot. Lai viņi viens otru cienītu un dzīvotu draudzīgi arī turpmāk.
Bērni jāaudzina ģimenē. Mēs sendienās daudz strādājām. Mūs savulaik mācīja būt izpalīdzīgiem, vienkāršiem un čakliem. Es negribu moralizēt, taču, ja cilvēks strādās, viņš nepazudīs nekad un nekur.
Arī mana dēla ģimene meklēja risinājumu un nu strādā Īrijā. Pelna, lai varētu labi dzīvot un vedekla un mazmeita — studēt. Vienmēr par viņiem domāju un domās sūtu sveicienus, lai labi klājas. Viņi bieži mums piezvana.
Dzīve kā tautasdziesma
— Šķiet, jūs dzīvi dzīvojat kā tautasdziesmā — ar bites vieglumiņu un ābeļzieda baltumiņu…
— Neticas tikai, ka tik daudz gadu. Ar prātu vēl strādātu un strādātu, bet soļi kļūst īsāki un lēnāki.
Pašai nemanot, gadi steidzas pārāk ātri. Es vienkārši dzīvoju, rūpējos par saviem bērniem, man ļoti patīk audzēt puķes un gādāt, lai mūsu dārzā nekad netrūktu skaistu ziedu. Gribu, lai arī māju varētu izremontēt tā, ka viss būtu kārtībā. Lai varētu dzīvot tāpat kā ārzemēs, mēs, latvieši, taču par viņiem neesam sliktāki.
Interesanti, ka man vienmēr pieķeras kāds mājdzīvnieks. Tagad vedeklas taksis Čarlis, kuru viņa man atstāja pieskatīt. Kad biju slimnīcā, Čarlis divas dienas gulēja manā gultā, uzlicis galvu uz spilvena. Neēda un bija ļoti noskumis. Kad pēc piecām dienām ierados mājās, Čarlis no laimes nezināja, kur likties. Tagad viņš man seko soli solī, laikam baidās, ka atkal pazudīšu.
VĀRDS, UZVĀRDS: Ausma Feldere.
DZIMŠANAS LAIKS UN VIETA: 1930. gada 25. aprīlis, Gulbenes rajona Stāmerienas pagasta “Kalnienā”.
IZGLĪTĪBA: vidējā, beigusi Litenes vidusskolu.
ĢIMENE: atraitne, dēls Jānis, vedekla Olena, meita Iveta, znots Viktors, trīs mazmeitas — Ina, Ieva un Laura.
VAĻASPRIEKS: puķu audzēšana un grāmatu lasīšana.
HOROSKOPA ZĪME: Vērsis.
“Gaišs cilvēks”
Kaimiņiene Aina Podvinska:
— Jau 25 gadus ar Felderu ģimeni dzīvojam blakus. Šie gadi pavadīti mierā un saticībā. Kad vīri vēl strādāja, vairāk bijām kopā, nu ar Ausmu tiekamies retāk. Taču tās ir reizes, kuras sirdī vieš prieku. Viņa ir cilvēks, kurš mīl saviem draugiem sarīkot mazus svētkus. Ausma gaida viesus arī no jaunības zemes, labprāt pacienā katru ciemiņu no savas ielas un pagasta.
Ausmai Felderei piemīt tāds mierīgs gaišums, nevaru iedomāties, ka viņa varētu būt skaļa, asa vai ķildīga. No viņas var mācīties savaldību, citu cilvēku izpratni un māku cilvēkus netiesāt, neuzbāzties ar saviem padomiem. Viņas būtību, manuprāt, vislabāk izsaka dzejnieces Ārijas Elksnes rindas — “nevienam es sevi neuztiepju”.
