Induļa Burkas rakstam “Dubļu akacis ceļa platumā”: Vispār ārprāts. Tādi ceļi 21. gadsimtā, un ne jau kādās tur Latvijas nomalēs…
Induļa Burkas rakstam “Dubļu akacis ceļa platumā”:
“Vispār ārprāts. Tādi ceļi 21. gadsimtā, un ne jau kādās tur Latvijas nomalēs… Ir dzirdēts, ka tuvāko gadu laikā šim ceļam būs asfalta segums. Kaut nu ātrāk tas viss notiktu. Pati vairs pa šo ceļu nebraucu divus gadus, kopš iestigu pirms zīmes “Daugavas krasts”.”
Aizkraukle
Kaspara Ēveļa viedoklim “Slava par vienaldzību”:
“”Kokam divi gali”, un abi lasāmi Kaspara rakstiņā. Rakstā minētās sievietes slavaskāre tiešām rādās neizmērojama, bet rīcībā tomēr saskatu diezgan loģisku domu gājienu — ne katrs, kas binoklī saskatītu cilvēku šādā stāvoklī, aizietu apskatīties, kas patiesībā noticis. Arī cepures un cimdu uzvilkšana liecina par līdzjūtību. Iespējams, ka makšķernieku tajā brīdī nemaz nevarēja pamodināt reibuma dēļ. Parasti šādi gulēšanas gadījumi beidzas ar pamošanos pēc stundas, divām un makšķernieka atgriešanos, bet šinī gadījumā ugunsdzira bija trāpījusies niknāka. Cieņu sievietei, kas kaut binoklī uzmanīja to vīru uz ledus un izsauca glābējus arī pēc trim stundām, jo iereibuša cilvēka, kas neturas uz savām kājām, pārvietošana sievietei tomēr nav pa spēkam, pat kopā ar vīru. Šajā vietā iederētos sakāmvārds: “Labāk vēlāk nekā nekad.” Tāpēc domāju, ka Jūsu viedoklis ir krietni par skarbu, un, to izlasot, rakstā minētajai sievietei sirdī tika sēts liels rūgtums, kā rezultātā diez vai viņa kādreiz kādam vairs gribēs palīdzēt pat smagākā situācijā. Papīrs pacieš visu, bet cilvēka dvēsele — ne. Paldies Dievam, cilvēks ir izglābts, un tas ir galvenais.”
XXXXX
